Kopš 2010. gada Rīgas 1slimnīca sniedz ambulatoros un plānveida stacionāros pakalpojumus, līdz tam, gandrīz 200 gadus bija neatliekamās palīdzības slimnīca. Arī 1991. gada 20.janvārī Bastejkalnā omoniešu ievainotos barikāžu dalībniekus veda uz mūsu – tuvāko, centrā esošo slimnīcu. Vispārzināma bija patiesība, ka Rīgas 1.slimnīcas dienestu darbība sakārtota tā, ka pacients ar nopietnu dzīvības vai veselības apdraudējumu visātrākā veidā nokļuva uz operāciju galda.
Atceras ārste Larisa Ķirse, kura kā ķirurģe nostrādājusi Rīgas 1.slimnīcā 25 gadus:
“Tas, kas mūsu slimnīcai tai laikā bija ļoti labi, kas nevienai slimnīcai vairs nav, mums bija pacientu šķirošana, tā kā kara laikā. Mēs pratām nošķirt svarīgāko pacientu no mazāk svarīgā, jo visi jau bija svarīgi. Tos smagākos uzreiz veda uz operāciju zāli. Mums bija ļoti stingra vecākā operāciju māsa Aina Blūzmane. Anesteziologi mums bija fantastiski, jo viņi spēja reaģēt uz jebkuru momentu, tie bija fantastiski cilvēki – dr.Izolde Zāle, Dace Nagobade. Bija labs un stiprs kolektīvs. Katrs no ārstiem pārzināja visus nodaļas pacientus.
To dienu es atceros
kā parasti – aizkavējos nodaļā, jo nekad jau darbu nevarēja pabeigt līdz ar zvanu. Un tie bija tie laiki, kad mums neko nemaksāja par papildus stundām, neviens pat nejautāja par papildus samaksu, neuztraucās par pagarināto laiku. Strādājām ar sirdi un dvēseli, tas nu gan.
Atnācu mājās vīrs ar 3-gadīgo meitu bija staigājuši par Bastejkalnu, liku bērnu gulēt, meitas istabas logs bija uz Skolas ielas pusi. Pēkšņi kaut kāds troksnis un gar logiem trasējošās lodes, nu īsti jau nesapratām kas tur notiek. Biedējoša bija bērna reakcija – paņēma sedziņu un uzreiz aizgāja gulēt, pieplakusi pie gultiņas…
Es biju atbildīga par operāciju zāli un tur bija mana vieta. Tas bija pats par sevi saprotams. Pati, neviena neaicināta steigšus devos uz slimnīcu…
Dežūrārsts bija dakteris Žarinovs, bija dr.Sekundo, ieradās docenti Ņikitins un Aleksis. Visi, protams, skrēja uz operāciju zāli. Toreiz Lange (Rīgas 1. slimnīcas ārstniecisko struktūrvienību vadītājs Juris Rūdolfs Lange) konferenču zālē jau bija sagādātas nestuves un lai būtu kur likt pacientus, jo mēs jau nezinājām, cik liela tā plūsma būs. Lange sakārtoja uzņemšanu, lai būtu vairāk gultas vietas, ja nāks lielāka ievainoto plūsma.
Tas bija emocionāls moments, mums nebija pieredzes, mēs nezinājām šautās brūces un šautos ievainojumus.
Operācijas gāja trijās zālēs. Man bija mazajā zālītē milicis no Bauskas, lietuvietis, tāds ievainojums arī man bija pirmo reizi – femorālā artērija un sadragāti asinsvadi un audi, šausmīgs ievainojums kājā. Operējām ar Doc. Anatoliju Ņikitinu, pacients palika dzīvs un kājas funkcija atjaunota.
Bija vēl viens, zinu, ka mums kopā bija trīs. Otrs arī bija milicis. Pabeidzot savu operāciju, piegāju pie Zvaigznes, tā bija tik smaga operācija. Tā bija liela traģēdija, ko redzēju… tās bija šausmas.
Doc. Aleksis un doc.Ņikitins cīnījās, cik varēja… bet akna bija sadragāta. Runāja, ka tā bija rotējošā lode, tad tur bija viens asins receklis drausmīgs. Doc.Ņikitins pēc tam kādas trīs naktis dzīvoja slimnīcā, lai būtu turpat uz vietas. Viņš tiešām ļoti rūpējās…viņam liela operāciju pieredze, veicis pirmo sirds operāciju Latvijā.
Biju slimnīcā līdz rītam, tad gāju strādāt uz savu nodaļu. Tādi laiki bija.
Bet es nenožēloju nevienu minūti no tā laika, nevienu minūti. Jo mēs strādājām ar degsmi, bijām jauni un ļoti, ļoti atbildīgi.
Pēc tam, atceros, nopirku grāmatu Огнестрельные ранения живота. Drīz pēc tam sākās laiki, kad grupējumu savstarpējā izrēķināšanās un šaušana nebija nekas neparasts, un mums bija jāpierod pie tā, ko iepriekš nezinājām.
Mana meita atceras, kad aizgāju no darba 1.slimnīcā, bija pirmās brīvdienas, kad biju mājās. Slimnīca bija pirmajā vietā, mājas otrajā. Jā, tā bija. Un 25 gadus no vietas, algas mazas, ņēmām klāt nakts dežūras, pa dienu turpinājām strādāt nodaļā.