Uz mana galda lauku puķu klēpis
Kas dzidro lauku gaisu sevī slēpis
Pilns smaržas medainās, pilns bišu sanas
Pilns smeldzes savādas un ilgošanās
Tur smilga vienkāršā un sudrabotā
Un baltā madara, kā kāzu rotā
Un sārtais āboliņš ar saldo smaržu
Kas atmiņā sauc medus reibo garšu.
Lūk mana dzimtene – šai vienā ziedu klēpī
Tu visu savu brīnumdaili slēpi
Tik vienkārša un bagāta ar jūtām
Daudz cietusi un cauri laikam grūtam
Kā raibu ziedu klēpi nesi
Un glabājusi savu garu esi.

(J.Sarkanābols)