Kas ir reimatologs?
Reimatologs ir ārsts, kurš diagnosticē un ārstē dažādas kaulu, locītavu un saistaudu slimības, kas bieži saistītas ar imūnsistēmas darbības traucējumiem. Lielākā daļa reimatisko slimību ir autoimūnas, kas nozīmē, ka organisma aizsargsistēma kļūdaini “uzbrūk” paša audiem, izraisot iekaisumu un bojājumus dažādos orgānos.
Reimatoloģijas jēdziens cēlies no grieķu vārda rheuma – “plūsma”, kas simboliski apzīmē vielu un šūnu kustību organismā. Tieši šī “plūsma” jeb imūnsistēmas šūnu darbība bieži kļūst par slimības izcelsmi.
Reimatoloģijas nozīme
Reimatoloģijas joma aptver plašu slimību spektru, jo reimatiskais process var skart jebkuru orgānu sistēmu – no ādas un locītavām līdz sirdij, plaušām vai nierēm. Tāpēc reimatologa darbs ir daudzdimensionāls – precīzi izvērtēt simptomus, laboratoriskos un attēldiagnostiskos rezultātus un atšķirt reimatiskās slimības no citām līdzīgām patoloģijām.
Reimatiskās slimības bieži ir izslēgšanas diagnozes, kur galīgais secinājums tiek balstīts uz starptautiski atzītiem kritērijiem un rūpīgu pacienta stāvokļa analīzi.
Diagnostika un ārstēšana
Reimatologs izmanto integrētu pieeju – laboratoriskos testus, imunoloģiskos marķierus, attēldiagnostiku un funkcionālos izmeklējumus, lai noteiktu precīzu diagnozi.
Lai gan reimatisko slimību cēlonis bieži nav zināms, slimības gaitu iespējams kontrolēt. Mūsdienu terapijas mērķis ir sasniegt remisiju – stāvokli, kad slimības simptomi izzūd un iekaisums tiek pilnībā nomākts.
Pieredzējis reimatologs regulāri seko jaunākajām starptautiskajām vadlīnijām un pētījumiem, lai nodrošinātu katram pacientam individuāli pielāgotu un efektīvu ārstēšanas stratēģiju.
Reimatologa aprūpe – ilgtermiņa sadarbība
Reimatiskās slimības ir hroniskas, tāpēc ārstēšana nenoslēdzas ar vienu vizīti. Pacientam nepieciešama ilgstoša uzraudzība, terapijas pielāgošana un regulāra veselības stāvokļa novērtēšana.
Efektīvu ārstēšanu traucējoši faktori bieži ir:
- smēķēšana,
- liekais svars (ĶMI virs 25 kg/m²),
- darbs ar kaitīgiem arodfaktoriem vai hronisku pārslodzi (emocionālu vai fizisku).
Tāpēc reimatologs ne tikai nozīmē medikamentozu terapiju, bet arī palīdz pacientam optimizēt dzīvesveidu, lai mazinātu slimības progresēšanas risku.
Biežāk sastopamās reimatoloģiskās slimības
Dzīvesveida izmaiņas, īpaši fiziskās aktivitātes un svara samazināšana, ir galvenie osteoartrīta pārvaldības stūrakmeņi. Gūžas un ceļa osteoartrīta gadījumā rekomendēts galvenais nemedikamentozās terapijas aspekts – paša pacienta palīdzēšana sev. Lai gan cilvēki ar osteoartrītu parasti izvairās no fiziskām aktivitātēm, vingrinājumi ir iedarbīgs veids, lai mazinātu sāpes un uzlabotu locītavu funkcionalitāti. Tieši mazkustīgums ir tas, kas palēnina asins cirkulāciju, veicina cīpslu atrofēšanos, – tas locītavu sāpes tikai pastiprina. Fizioterapijai, ārstnieciskajai vingrošanai ir būtiska loma reimatisko slimību gadījumā, jo tā uzlabo kustības, stāju, stiprina elpošanas muskulatūru, uzlabo vispārējo pašsjūtu.
Reimatoīdais artrīts ir hroniska iekaisuma slimība, ko raksturo persistējošs simetrisks plaukstu un pēdu locītavu pietūkums, jutīgums un sinoviālo locītavu destrukcija, kas izraisa funkcionālu mazspēju un priekšlaicīgu nāvi.
Etioloģija nav līdz galam zināma. Liela loma ir ģenētiskiem, vides, hormonāliem, imunoloģiskiem un infekcioziem faktoriem. Slimības attīstību un prognozi var ietekmēt arī sociāli ekonomiskie, fizioloģiskie un dzīvesveida faktori.
Hronisks artrīts progresē locītavu deformācijā, destrukcijā un ietekmē ikdienas aktivitātes. Ārpuslocītavu izpausmes var skart ādu (reimatoīdie mezgliņi), sirdi, plaušas un acis, CNS, kuņģa – zarnu traktu. Slimība var sākties nemanāmi, sākotnēji ar tādiem sistēmiskiem simptomiem kā nogurums, vājums, artralģija, tikai pēc tam parādās locītavu pietūkums.
Reimatoīdā artrīta un citu artrītu veidu pacientiem ir jāizvēlas ergonomiski ērti un piemēroti apavi. Noteikti jāatsakās no apaviem ar plānu, līdzenu zoli, kādas ir, piemēram, balettipa kurpēm (tā saucamās balerīnčības). Kājas vislabāk jutīsies apavos, kuriem papēža daļa ir par 2 – 3 cm augstāka, nekā pārējā zole. Nepareiza locītavu un / vai mugurkaula noslodze var radīt diskomfortu un sāpes un veicināt reimatoīdā artrīta progresiju.
Dermatomiozīts (DM)/polimiozīts (PM) ir retas, sistēmiskas slimības, kam raksturīgas iekaisīgas izmaiņas muskuļos (mononukleāro šūnu infiltrācija, muskuļu nespēka attīstība) vai ādā un muskuļos. Šīs slimības izpausmes (ādas bojājums un proksimālo muskuļu nespēks) var šķist nespecifiskas un tās viegli sajaukt ar citu patoloģiju izpausmēm.
Simptomi:
- roku, kāju, kakla, krūškurvja muskuļu simetrisks nespēks – grūtības piecelties no krēsla, kāpt pa kāpnēm, pacelt rokas,
- barības vada augšdaļas muskuļu nespēks — apgrūtināta rīšana, iespējama aspirācijas pneimonijas attīstība.
Sistēmas sarkanā vilkēde (Lupus erythematosus — LE) ir hroniska iekaisīga slimība, kas var skart jebkuru orgānu sistēmu, taču visbiežāk skar ādu, locītavas, nieres, asins šūnas un nervu sistēmu. Tā ir heterogēna slimība, ar ko vairāk nekā 90 % gadījumu slimo sievietes reproduktīvā vecumā.
Sistēmas skleroze var skart jebkuru orgānu sistēmu. Slimības gaitā var novērot tādus vispārējus simptomus kā nogurums, svara zudums. Ādas izmaiņas sākas agrīnā fāzē kā ādas tūska — pietūkuši roku pirksti, tad sabiezējas ekstremitāšu, sejas un rumpja āda. Pacientam, kam šīs izpausmes attīstās strauji, tuvākajos 3—5 gados ir lielāks iekšējo orgānu bojājuma risks.
Plaušu bojājuma dēļ var progresēt elpas trūkums, sauss klepus, var rasties pulmonāla hipertensija. Ja bojāts barības vads, parādās sūdzības par rīšanas grūtībām. Difūzi izmainītu asinsvadu sieniņu izmaiņu dēļ var būt nieru bojājums, nieru mazspēja, arteriāla hipertensija, sklerodermijas nieru krīze.
Fibromialģija (FM) ir sindroms, kam raksturīgas hroniskas plaši izplatītas sāpes balsta—kustību aparātā, ko parasti pavada viens vai vairāki vispārēji simptomi, piemēram, nespēks, miega traucējumi, depresijas epizodes, kognitīvi traucējumi.
FM pacienti sūdzas par sāpēm muskuļos, daudzi pacienti atzīmē arī sāpes locītavās. Stīvumu, kas izteiktāks agri no rītiem, kopā ar locītavu sāpēm maldīgi var interpretēt kā artrītisku stāvokli. Pacienti vienmēr atzīmē miega traucējumus.
Reaktīva artrīta gadījumā veidojas nebakteriāls iekaisums locītavās vai aksiālajā skeletā (mugurkaulā), kas tipiski sākas pēc 1-6 nedēļām pēc pārslimotas zarnu vai uroģenitālas infekcijas. Reaktīvais artrīts var attīstīties gan jauniem, gan veciem cilvēkiem. Reaktīvais artrīts, ko izraisa urogenitāla infekcija, attīstās biežāk 20-40 gadu vecumā. Tā ir salīdzinoši reta slimība un biežāk to novēro vīriešiem. Vecāka gadagājuma cilvēkiem reaktīvu artrītu biežāk izraisa gastrointestināla infekcija.
Reizēm pēc infekcijas pārslimošanas attīstās Reitera sindroms – ne tikai artrīts, bet arī acu gļotādas iekaisums, vīriešiem urīnizvadkanāla, bet sievietēm dzemdes kakla iekaisums.
Psoriāze – viena no visbiežākajām hroniskām dermatozēm, ir sarežģīta autoimūna iekaisuma slimība, kas rodas ģenētiski jutīgiem indivīdiem un izpaužas ar iekaisīgu papuloskvamozu elementu attīstību uz ādas. Psoriātisku artrītu pacientiem ar vidēji smagu un smagu psoriāzi diagnosticē biežāk nekā vieglas norises gadījumā.
Laimas slimība – spirohetu dzimtas baktēriju borēliju (Borrelia) izraisīta slimība, ko pārnēsā inficētas ērces. Parasti ērces piezīšanās vietā rodas liels, sārts plankums, kas var pārsniegt 10 cm diametru. Visbiežāk ādas pārmaiņas izzūd pašas no sevis, taču dažkārt vēlāk, pat pēc vairākiem gadiem, var attīstīties locītavu iekaisums (artrīts), sirds muskuļa iekaisums (miokardīts), smadzeņu apvalku iekaisums (meningīts) un citas slimības. Ļoti svarīgi ir laikus pamanīt plankumu un meklēt ārsta palīdzību.
Krona slimība (KS) un čūlainais kolīts (ČK) ir biežākās iekaisīgu zarnu slimības, kam ir daļēji kopīgas klīniskās izpausmes un patoģenēze. Slimības attīstībā iesaistīta gan iegūtā, gan iedzimtā imūnā sistēma — līdzīgi kā reimatoīdā artrīta, ankilozējošā spondiloartrīta un psoriāzes gadījumā.
- vaskulīti: Vegenera granulomatoze, Čērdža-Strausa sindroms, nodozais poliarterīts, temporālais (milzšūnu) arterīts, Takajasu arterīts, Šenleina-Henoha purpura, hipersensitīvs vaskulīts
Retas saslimšanas, trešā jeb vaskulītiskā fāze var skart jebkuru orgānu (visbiežāk sirdi, plaušas, centrālo nervu sistēmu).
Kalciju saturošu kristālu deponēšanos pericelulārā telpā tiek saukta par hondrokalcinozi vai pirofosfātua artropātiju, bet, ja saistīts ar akūtu artrītu – par pseidopodagru (PA). Hroniska PA biežāk skar plaukstu, elkoņu un plecu locītavas, iespējama skrimšļu destrukcija.
Diagnostikas process
Reimatoloģisko slimību diagnosticēšana ir komplicēta un daudzpakāpju. Rīgas 1. slimnīcas reimatologs veic:
- Detalizētu anamnēzes ievākšanu – sūdzības, simptomu ilgums, ģimenes slimību vēsture.
- Fizikālu izmeklēšanu, izvērtējot locītavu kustīgumu, pietūkumu, deformācijas un ādas izmaiņas.
- Laboratoriskos testus, kas palīdz noteikt iekaisuma rādītājus un specifiskus antivielu marķierus (piemēram, RF, anti-CCP, ANA, ENA, dsDNA).
- Attēldiagnostiku – ultrasonogrāfiju, rentgenu, magnētisko rezonansi (MRI), datortomogrāfiju (CT).
- Funkcionālos testus, kas novērtē kustību ierobežojumu un muskuļu spēku.
Tikai pēc rūpīgas izmeklēšanas tiek noteikta precīza diagnoze un izstrādāts individuāls ārstēšanas plāns.
Ārstēšana – līdzsvars starp medikamentozo terapiju un dzīvesveidu
Reimatisko slimību ārstēšanas mērķis ir kontrolēt iekaisumu, mazināt sāpes un novērst komplikācijas. Rīgas 1. slimnīcā reimatologs izmanto kompleksu pieeju, kas ietver:
Medikamentozā terapija:
- nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NPL);
- glikokortikoīdus;
- slimību modificējošus pretreimatisma līdzekļus (DMARDs, piemēram, metotreksātu, sulfasalazīnu, leflunomīdu);
- bioloģiskos un mērķterapijas medikamentus, kas iedarbojas uz konkrētiem iekaisuma mediatoriem (TNF-α, IL-6, JAK inhibitoriem).
Nemedikamentozā terapija:
- fizioterapija un ārstnieciskā vingrošana, kas palīdz saglabāt locītavu kustīgumu;
- ergoterapeita konsultācijas par locītavu aizsardzību ikdienā;
- uztura un dzīvesveida korekcija, tai skaitā smēķēšanas atmešana un svara normalizēšana;
- psiholoģiskais atbalsts, jo hroniskas slimības bieži rada emocionālu spriedzi un nogurumu.
Kapilaroskopija – agrīnas diagnostikas instruments
Īpaša nozīme reimatoloģijā ir nagu pamatnes kapilaroskopijai — neinvazīvai izmeklēšanas metodei, kas ļauj novērtēt sīko asinsvadu (kapilāru) struktūru un asinsriti.
Šī metode ir ļoti būtiska, jo:
- palīdz agrīni diagnosticēt sistēmisko sklerozi un citas saistaudu slimības,
- ļauj prognozēt slimības gaitu un asinsvadu bojājuma risku,
- ir pilnīgi nesāpīga un droša pacientam,
- sniedz objektīvu informāciju par mikrocirkulācijas traucējumiem pat tad, ja vēl nav klīnisku simptomu.
Rīgas 1. slimnīcā kapilaroskopija tiek izmantota kā daļa no kompleksas reimatoloģiskās diagnostikas, lai nodrošinātu agrīnu slimību atklāšanu un efektīvāku ārstēšanu.
Reimatologs Rīgas 1.slimnīcā
Rīgas 1. slimnīcā Jūs gaida profesionāls ārsts reimatologs, kas sniedz augstas kvalitātes konsultācijas, veic diagnostiku un nozīmē efektīvu terapiju.
Citi saistītie pakalpojumi
