Proktologs jeb kolorektālais ķirurģs diagnosticē un ārstē resnās zarnas, taisnās zarnas un starpenes slimības.

Rīgas 1.slimnīcas proktologi piedāvā:

  • funkcionālo zarnu trakta traucējumu, kas galvenokārt izpaužas kā aizcietējumi un zarnu satura nesaturēšana, ārstēšanu.
  • funkcionālo starpenes traucējumu, ja ir apgrūtināta atbrīvošanās no zarnu satura, ārstēšanu.
  • anorektālo sfinkteromanometriju anorektālās funkcijas izvērtēšanai. Procedūra ietver rektonālā spiediena un anālā kanāla garuma novērtējumu miera stāvoklī, simulētas evakuācijas un klepus refleksa laikā, un nosaka rektālo jutību, tilpumu.
  • Biofeedback terapiju, kas ir efektīva metode, ar kuras palīdzību var apzināti iemācīties kontrolēt un koordinēt iegurņa pamatnes muskuļu darbību profilaktiskos un terapeitiskos nolūkos. Nesāpīga un viegli veicama procedūra urīna un fēču nesaturēšanas, aizcietējumu, seksuālās disfunkcijas, iekšējo orgānu noslīdējumu, hroniska iegurņa sāpju sindroma gadījumos, pēc operāciju vai pēc dzemdību periodā.
  • Resnās zarnas un starpenes saslimšanu ārstēšanu, ja ir sāpes, nieze, diskomforta sajūta taisnajā zarnā vai asiņošana no tās.
  • Hemoroidālās slimības, anālā kanāla plīsumu, iekaisumu, fistulu ārstēšanu.

Konsultācijas laikā

Labs proktologs ievāc anamnēzi – uzdod jautājumus, kas saistīti ar pacienta sūdzībām, vēdera izejas traucējumiem, ēšanas ieradumiem, dzīvesveidu utt. Sievietēm būtiski jautājumi būs par grūtniecību un dzemdībām, to skaitu.

Proktologa konsultācija nepieciešama, ja ir:

  • asiņošana no taisnās zarnas, diskomforts un sāpes tualetes apmeklējuma laikā,
  • anālajā apvidū parādījušies kādi veidojumi,
  • fēču nesaturēšana, hroniski aizcietējumi un citas vēdera izejas grūtības,
  • dedzināšana, durošas sāpes un grūtības sēdēt, kas rada diskomfortu anālās atveres apvidū.

SVARĪGI: pie ārsta jādodas nekavējoties, ja šos simptomus pavada pastāvīgs nogurums vai svara zudums.

Obstruktīvās defekācijas sindroms (ODS) ir plaši sastopama slimība pasaulē un arī Latvijā.

Viens no šī sindroma simptomiem ir hroniski aizcietējumi. Sindromu ārstē, izmantojot gan konservatīvas, gan ķirurģiskas metodes, bet sindroma rašanās cēlonis joprojām nav pilnībā noskaidrots Hroniski aizcietējumi vidēji populācijā ir 17% cilvēku, bet pēc 70 gadu vecuma tie ir 20,6% vīriešu un 25% sieviešu.

Hroniski aizcietējumi ir multifaktoriāla patoloģija. Hroniskus aizcietējumus var iedalīt 3 lielās grupās: lēna tranzīta aizcietējumi, normāla tranzīta aizcietējumi un defekācijas traucējumi. Defekācijas traucējumu cēlonis var būt funkcionālas un anatomiskas iegurņa diafragmas problēmas. Funkcionālu traucējumu gadījumā terapijas pamatā ir konservatīva ārstēšana, savukārt anatomisku izmaiņu gadījumā – ķirurģiska ārstēšana.

Pirmais solis hronisku aizcietējumu ārstēšanā ir konservatīva terapija: vēdera izeju mīkstinoša diēta, laksatīvi līdzekļi, biofīdbeks, ārstnieciskā fizkultūra, fizioprocedūras, elektrostimulācija u.  c. Tikai 20%  pacientu konservatīva terapija ir nesekmīga un ir nepieciešama ķirurģiska terapija

Obstruktīvais defekācijas sindroms jeb zarnu satura evakuācijas traucējumi,  biežāk skar sievietes, nenoliedzami te savu lomu spēlē grūtniecība un dzemdības.

Dzemdības ir dabisks, tomēr traumējošs process. Ja viss notiek harmoniski, tad starpenes audi, kas ir ļoti elastīgi, padodas, iestiepjas, un bērniņš tiek ārā, lieki netraumējot savu māmiņu. Tomēr bieži vien sievietei, nepietiekami atslābinotiess, starpenes muskulatūra krampjaini savelkas un rodas bojājumi.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas OASIS vadlīnijām, sonoskopijai jānotiek, kamēr sieviete vēl atrodas uz dzemdību galda, bet Latvijā to nedara. Tāpēc, ja pašai sievietei ir kaut mazākās šaubas vai sajūtas, ka ir citādāk nekā pirms dzemdībām, vajadzētu veikt ultrasonogrāfiju starpenei. Ultrasonogrāfija palīdz saprast un diagnosticēt neatpazītus starpenes bojājumus dzemdību laikā. Mūsdienās modernā proktoloģija saka tā: ja ir plīsumi, tie jālikvidē uzreiz pēc grūtniecības. Ja starpenes plīsumi netiek novērsti, bojājums būs lielāks un sūdzību vairāk.

Taču lielākā problēma ir nepamanītie jeb nediagnosticētie plīsumi un jo īpaši anālā sfinktera jeb slēdzējmuskuļa bojājumi.Tiem mēdz būt vēlīnas sekas uz dzīves kvalitāti menopauzes vecumā, kad sievietes organismā samazinās estrogēnu daudzums. Šie sievišķie hormoni aizkavē novecošanu, palīdz saglabāt muskuļu šķiedru daudzumu un spēku. Ja estrogēnu sāk trūkt, parādās krunciņas sejā un daudzi audi sāk atslābt, un tas sāk izpausties vispirms kā gāzu nesaturēšana, tad fēču nesaturēšana vai – gluži otrādi – kā aizcietējumi un nespēja evakuēt izkārnījumu masas.

Aizcietējumi iet roku rokā ar urīna nesaturēšanu – stresa inkontinence, spastiskais urīnpūslis. Tas ir stāsts par urīnpūšļa noslīdējumu, par rektocēlēm, kad taisnās zarnas sieniņas spiešanās vai evakuācijas fāzē izvelvējas, par dzemdes prolapsu jeb noslīdējumu – par visu, ar ko vairāk nodarbojas ginekologi.

Proktoloģiskā ārstēšana sastāv no 2 blokiem – konservatīvās terapijas un ķirurģijas.

Labs proktologs ieteiks: izdari visu, ko vari un proti, un, ja nekas nesanāk, tad operēsim. Tātad vispirms jāizmanto šķiedrvielām bagāta diēta – tādi ir dārzeņi, pākšaugi, augļi, graudaugi, klijas, linsēklas – un palielinot šķidruma apjomu ikdienas uzturā.
Norma tīri fizioloģiski ir 35 mililitri ūdens uz katru svara kilogramu. Zarnām ūdens vajadzīgs, lai veidotos normālas konsistences fēču masa.

Vēl pie konservatīvās ārstēšanas pieder dzīves stila izmaiņas – bez kustībām vēders nevar labi darboties!

Ārkārtīgi nozīmīga proktoloģiskas konservatīvās ārstēšanas sadaļa ir fizioterapija. Rīgas 1.slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas piedāvājumu skatīt šeit: 

Kā sagatavoties proktoskopijai, var iepazīties šeit