Blogsuz blogu

Kas būtu jāzina par cistocēli – urīnpūšļa noslīdējumu

Dr. Vita Melne | Urologs, zinātniskā grāda pretendente

 
Cistocēle ir urīnpūšļa noslīdējums jeb priekšējais maksts prolapss, kad izmainās urīnpūšļa anatomiskais novietojums un izvelvē maksts priekšējo sienu.
Urīnpūslis ir dobjš, muskuļots izvadorgāns. Urīns ieplūst un uzkrājas urīnpūslī pa urīnvadiem no nierēm. Urīnpūslis atrodas mazajā iegurnī aiz kaunuma kauliem. Aiz urīnpūšļa vīriešiem atrodas sēklas pūslīši un taisnā zarna, bet sievietēm dzemde un maksts augšdaļa. Urīnpūslis ir orgāns, kura lielums, forma, sienas biezums un stāvoklis pret vēderplēvi var ievērojami mainīties, atkarībā no tā pildījuma ar urīnu. Tukšs urīnpūslis ir saplacināts, muskulatūra kontrahēta, siena bieza, dobums spraugveida, gļotāda veido lielas krokas. Urīnpūslim pildoties, tas palielinās uz augšu, kļūst ovālas formas, muskulatūra izstiepjas, gļotādas krokas izlīdzinās, siena kļūst plānāka. Kad urīnpūšļa siena izstiepjas, tiek kairināti tajā novietotie receptori, kas noteiktā izstiepuma pakāpē izraisa reflektorisku urīnpūšļa muskulatūras kontrakciju. Vienlaikus atslābst slēdzējmuskulis un pūslis iztukšojas. 

Maksts ir cauruļveida orgāns, kas savieno dzemdi ar ārējiem dzimumorgāniem. Ar augšējo galu maksts aptver dzemdes kakla maksts daļu. Starp dzemdes kaklu un maksts sienām izveidojas velve – priekšējā, mugurējā un laterālā. Maksts apakšējais gals beidzas ar maksts atveri, kas atveras uz maksts priekštelpu. Pie maksts atveres atrodas dažādas formas gļotādas krokas – jaunavības plēve. Pēc dzemdībām no tās saglabājas tikai nelielas mirtveida kārpiņas. Maksts priekšējā siena saaug ar urīnpūšļa mugurējo sienu un urīnizvadkanālu. Pie mugurējās sienas pieguļ taisnā zarna, starp to un maksti ir irdeni saistaudi.
Mazā iegurņa orgānus – urīnpūsli, dzemdi un zarnas notur jeb balsta iegurņa pamatnes muskulatūra (iegurņa diafragma), saites un saistaudi. Cistocēli biežāk novēro sievietēm, kurām bijušas atkārtotas/vairākas  dzemdības, zīdaiņa liels dzimšanas svars, histerektomija (dzemdes ķirurģiska izņemšana), hronisks klepus,  hronisks aizcietējums (obstipācijas), kura gadījumā nepieciešams pielietot vēdera muskulatūru, lai veicinātu vēdera izeju, bet arī sievietēm pēc menopauzes palielinoties vecumam gados, ko ietekmē hormonālās sistēmas izmaiņas (samazinās estrogēnu līmenis) kā rezultātā iegurņa pamatnes muskulatūra novājinās. Tās attīstību ietekmē arī ģenētiskie faktori.
 
Vieglas cistocēles gadījumā simptomi var būt nemanāmi, tomēr tai progresējot var rasties sekojoši simptomi:
  • Spiediena sajūta mazajā iegurnī un makstī
  • Diskomforta sajūta starpenē pie slodzes – klepojot, šķaudot, ceļot smagumus.
  • Sajūta, ka urīnpūslis līdz galam neiztukšojas. Ne reti urināciju veic manuāli iebīdot (ascendējot) urīnpūsli caur maksti, lai tas pilnībā iztukšotos, pie kā ne reti pierod un neuzskata par apgrūtinošu.
  • Atkārtotas urīnceļu infekcijas, kas izraisa sāpīgu, biežu un mazām porcijām urināciju, kā rezultātā antibakteriālā terapija samazina simptomus un tomēr pēc kāda laika simptomi atkārtojas. Urīnceļu infekcija kļūst recidivējoša un ne reti urīna aiztures gadījumos, baktērijas ceļo uz augšu pa urīnvadiem un var pievienoties nieru iekaisuma- pielonefrīta simptomi.
  • Bieža, nesāpīga urinācija, mazākām porcijām.
  • Urīna nesaturēšanas epizodes pie slodzes un/vai dzimumkontakta laikā.
  • Sāpīgs un nepatīkams dzimumkontakts.
  • Smagākos gadījumos izjūt izvelvējumu caur maksti atrodoties stāvus vai sēdus pozīcijā, klepojot, šķaudot, kas pazūd atrodoties guļus stāvoklī.
Vieglas vai vidēji smagas cistocēles gadījumā nav nepieciešama ķirurģiska terapija, jo mazā iegurņa muskulatūras treniņi var attālināt cistocēles attīstības progresiju, tomēr smagākos gadījumos ķirurģiska terapija ir vienīgā terapijas metode, kuras gadījumā urīnpūsli novieto savā anatomiskā pozīcijā, kā rezultātā ir iespēja attālināt un atbrīvoties no simptomiem, ko rada cistocēle.

Cistocēles klasifikācija jeb smaguma pakāpes:

  • 1.pakāpe – viegla – urīnpūšļa viegls noslīdējums, kas parasti neizraisa sūdzības.
  • 2.pakāpe – mērena, kad urīnpūslis noslīd līdz maksts atverei.
  • 3. pakāpe – smaga, kad urīnpūslis izvelvējas caur maksts atveri.

(Literatūrā tiek aprakstītas arī četras cistocēles smaguma pakāpes.)

Biežāk pie ārsta griežas gadījumos, kad parādās urinācijas traucējumi – biežāka, apgrūtināta urinācija, sajūta, ka urīnpūslis pilnībā neiztukšojas, urīna nesaturēšana. Ne reti tikai gadījumos, kad parādās sāpīga urinācija, kas liecina par urīnceļu infekciju, kas periodiski atkārtojas, antibakteriālā terapija ir efektīva tikai uz kādu laiku. Urīnceļu infekcija var parādīties jebkuras pakāpes cistocēles gadījumā un smagākos gadījumos antibakteriālā terapija nesniedz vēlamo efektivitāti, jo cistocēles maiss kalpo kā labvēlīga vide baktērju kolonizācijai. Veicot ultrasonoskopijas izmeklējumu, nosaka urīna atlieku tilpumu pēc urinācijas. Smagākos gadījumos, pacientei parādās sūdzības par elastīgu veidojumu starpenē stāvot vai  atrodoties sēdus pozīcijā, klepojot, šķaudot vai ceļot smagumus, palielināts intraabdominālais spiediens, ko ietekmē aptaukošanās, tendence uz obstipācijām/ aizcietējumiem, ascīts, bronhiālā astma, mazā iegurņa orgānu audzēji u.c. Šis elastīgais veidojums – cistocēle izzūd atrodoties guļus pozīcijā.

Diagnostika

Cistocēli konstatē pārbaudot ne tikai guļus pozīcijā, veicot spiešanās imitāciju, bet arī esot stāvus pozīcijā. Neveicot apskati pēc sūdzībām vien nevar uzstādīt cistocēles diagnozi. Cistocēle ne reti parādās pie dzemdes noslīdējuma un šajos gadījumos ir nepieciešama arī ginekologa konsultācija, lai pārliecinātos vai tā ir izolēta cistocēle/urīnpūšļa noslīdējums vai tomēr ir arī dzemdes noslīdējums, jo no tā ir atkarīga terapija.
Papildus izmeklējumi: ultrasonoskopija nierēm, urīnceļiem, pilnam urīnpūslim, nosakot arī atlieku urīnu, urīna analīze un urīna uzsējums.

Terapija

Cistocēles terapija ir virzīta uz urīnpūšļa noslīdējuma novēršanu, normalizēt un pēc iespējas novērst urinācijas traucējumus un attālināt urīnceļu infekcijas atkārtošanās risku. Terapijas izvēle ir atkarīga no cistocēles smaguma pakāpes, tās radītiem simptomiem un dzīves kvalitātes izmaiņām.

Tiek izmantota kompleksa terapija, kas ietver:

  • nemedikamentozo terapiju;
  • medikamentozo terapiju;
  • ķirurģisko terapiju.
Terapijas veids ir atkarīgs no cistocēles pakāpes un iemesla.
Vieglos gadījumos, kad simptomu nav vai tie ir minimāli un/vai neietekmē dzīves kvalitāti, terapija nav nepieciešama. Rekomendēta novērošana dinamikā.

Nemedikamentozā terapija

Ja tomēr vieglas vai vidējas pakāpes cistocēle rada simptomus, pirmās izvēles terapija ietver mazā iegurņa pamatnes muskulatūras treniņus, ko dēvē par Kēgela vingrinājumiem, kas palīdz stiprināt mazā iegurņa muskulatūru, kas balsta urīnpūsli un citus mazā iegurņa orgānus. To efektivitāti palielinās kombinācijā ar Biofeedback – atgriezeniskās saites fizioprocedūrām, kas palīdz nostiprināt ne tikai mazā iegurņa muskulatūru, bet arī uzlabot mazā iegurņa mikrocirkulāciju. Šīs procedūras laikā, izmantojot papildus ierīces speciālista uzraudzībā, palīdz nodrošināt pareizu muskuļu sasprindzinājumu un optimālu intensitāti un treniņa laiku. Šie vingrinājumi var palīdzēt samazināt simptomus un palēnināt prolapsa progresiju, tomēr ar to palīdzību nesamazināsies prolapsa smaguma pakāpe. 

Papildus mazā iegurņa pamatnes muskulatūras treniņiem rekomendē:

  • ievērot diētu, lai samazinātu lieko svaru;
  • ievērot diētu pacientēm ar hroniskām obstipācijām, lai noregurētu vēdera izeju,
  • izvairīties no smagas fiziskas slodzes, smagumu celšanas,

Medikamentozā terapija

Sievietēm menopauzālā vecumā hormonaizstājējterapija var mazināt mazā iegurņa orgānu noslīdējumu. Gadījumos, kad konservatīvā terapija nesniedz vēlamo efektivitāti, izskata jautājumu par ķiruģisko terapiju.

Ķirurģiskā terapija

Rekonstruktīva cistocēles operācija ir virzīta, lai atjaunotu urīnpūšļa normālo anatomisko stāvokli, kā rezultātā ievērojami samazinās urīnceļu infekcijas recidīva risks, atjaunojas netraucēta urinācija, atjaunojas sajūta, ka urīnpūslis iztukšojas pēc urinācijas un nenovēro urīna aizturi veicot ultrasonoskopijas izmeklējumu un izzūd sajūta par veidojumu starpenē, uzlabojas dzimumdzīve u.c.
Vairumā gadījumu ķirurģiska cistocēles terapija ir efektīva, tomēr retos gadījumos, tās rezultāts var nesniegt vēlamo efektivitāti, kas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kas šobrīd ir neskaidri. Ķermenis ir sarežģīts organisms – viss kopumā un tam jābūt aplūkotam un skatītam arī  visam kopumā, jo te ir iesaistīts ne tikai mazais iegurnis un urīnpūslis, bet arī citi mazā iegurņa orgāni, muskuļi, saites, saistaudi un nervi.
Retos gadījumos pēc ķirurģiskas cistocēles terapijas, parādās sūdzības par urīna nesaturēšanu, jo iespējams tieši cistocēle aizturēja un novērsa urīna nesaturēšanas epizodes, ko arī var koriģēt, veicot urīna nesaturēšanas ķirurģisku terapiju, zem urīnvada ievietojot speciālu sietiņu. Pirms šīs operācijas vēlams ir urodinamikas izmeklējums, lai novērtētu urīna nesaturēšanas smaguma pakāpi.
Pēcoperācijas periodā vajadzētu atturēties no dzimumkontaktiem, izvairīties no smagas fiziskas slodzes un smagumu celšanas. Nevajadzētu mazgāties vannā un uzturēties atklātos ūdeņos vai baseinos, kā arī ievērot diētu, obstipāciju profilaksei aptuveni 2 mēnešus.

Kas ir pesāriji?

Pesāriji gumijas vai plasmasai līdzīga materiāla gredzeni, ko ievieto makstī. Pesāriju izmantošana ir vēl viena no iespējamām terapijas metodēm, ko izmanto kā paliatīvās terapijas metodi pacientēm, kurām nav iespējama ķirurģiska terapija, piemēram, smagu blakussaslimšanu dēļ, vai paceinte pati nevēlas operāciju. Pesārijiem nav terapeitiska loma. Pesāriju funkcija ir balstīt un noturēt paceltā stāvoklī noslīdējušos orgānus noteiktā pozīcijā. Palielinoties noslīdējumam, pesāriji zaudē savu efektivitāti un ilgstoši lietojot sievietēm parādās sūdzības par diskomforta sajūtu makstī (iekaisums, sausums, apsārtums), sakarā ar ko sievietes ir spiestas atteikties no pesāriju lietošanas.
 

Pārdomām iedvesmai!

Simptomu un anatomisku izmaiņu cistocēles ignorēšana ir nopietna kļūda, jo urīnpūšļa noslīdējums neparādās vienas dienas laikā un tomēr liela daļa sieviešu griežas pie ārsta tikai gadījumos, kad šī saslimšana rada nopietnus ne tikai fiziskus (svešķermenis starpenē, apgrūtināts un nepatīkams dzimumkontakts, apgrūtinātas darba spējas, diskomforta sajūta vēdera lejas daļā, sāpīga un bieža urinācija u.c.), bet arī emocionālus un psihiskus traucējumus, kā rezultāta bieži ir nomākts garastāvoklis, nevēlēšanās iesaistīties ikdienas aktivitātēs, līdz ar to pievienojas nespēks un nogurums, kas var novest pat līdz depresijai un nespējai socializēties ar apkārtējiem cilvēkiem. Lai pēc iespējas ātrāk risinātu cistocēles radītos simptomus, par to ir jārunā un pēc iespējas ātrāk ir jāiet pie ārsta uz konsultāciju, lai izmeklētos un saprastu kā palīdzēt un saņemt piemērotāko terapiju vai tā ir medikamentoza, nemedikamentoza vai ķirurģiska terapija. Smagos gadījumos ķirurģiska terapija ir efektīva terapijas metode, ja citas terapijas metodes nav piemērotas un nesniedz vēlamo rezultātu. Ir jārīkojas, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti, dzīvotu pilnvērtīgi un neļautu simptomiem novērst domas no svarīgākām dzīves pozitīvām emocijām.

Esam veselas! Ieklausāmies sevī!

dr.Vita Melne.