Aizcietējumi ir ļoti plaši izplatīti, un ne velti tos pieskaita pie „civilizācijas slimībām”.
Piemērām, Lielbritānijā, kur no tā cieš līdz 50% iedzīvotāju, to uzskata par slēpto nacionālo problēmu. Amerikas Savienotas Valstīs no biežiem aizcietējumiem cieš ~5 milj. cilvēku. Lielākā daļa no tiem ir sievietes vai cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem. Diagnosticēt aizcietējumu var būt problemātiski, jo defekācijas regularitāte var būt stipri atšķirīga: 25-30% veselu cilvēku biežāk nekā reizi dienā, 7-8% – reizi 2-3 dienās. Parasti ar aizcietējumu saprot regulāru ilgstošu vēdera izejas aizturi (ilgāk nekā 48 stundas), apgrūtinātu zarnu trakta iztukšošanos (arī ikdienā, ja slimnieks ir spiests sasprindzināties ilgāk nekā par 25% defekācijas laika), kā arī sistemātisku nepietiekamu fēču izvadīšanu (mazāk par 300 g 72 stundu laikā). Periodiski gandrīz visi cilvēki cieš no aizcietējumiem. Galvenie cēloņi ir nabadzīgs vienveidīgs uzturs un fizisko aktivitāšu trūkums. Lielākoties aizcietējumi ir īslaicīgi un neizraisa lielas problēmas. Svarīgi apzināties, ka aizcietējums ir simptoms, nevis slimība. Saprotot aizcietējuma etioloģiju, būtību, profilaksi un ārstēšanu, ir iespējams atvieglot daudzu pacientu dzīvi.
Aizcietējumu iemesli un mehānismi ir ļoti daudzveidīgi:
- alimentārie aizcietējumi;
- neirogēnie aizcietējumi (psihogēni, diskinētiski, reflektori, organisku CSN slimību gadījumos);
- hipodinamiskie aizcietējumi;
- aizcietējumi pie iekaisīgām zarnu slimībām;
- proktogēnie aizcietējumi;
- mehāniskie aizcietējumi;
- aizcietējumi pie resnās zarnās attīstības anomālijām;
- toksiskie aizcietējumi (novēro pie saindēšanas ar svinu, dzīvsudrabu, talliju utt.);
- medikamentozie aizcietējumi;
- aizcietējumi pie endokrīnām saslimšanām;
- aizcietējumi pie asinsvadu patoloģijām.
Virzoties uzturam caur zarnām, tās formē fēču masu un absorbē ūdeni. Muskuļu kontrakcijas stumj to uz taisno zarnu, kuru sasniedzot, fēču masa jau ir cieta, jo lielāka daļa no ūdens tika absorbēta. Ļoti cietas un sausas fekālijas rodas, ja zarnas absorbē ļoti daudz ūdens vai, ja zarnas kontrakcijas ir vājas un gausas, tādējādi fēču masa pārvietojas caur zarnām ļoti lēni.
Alimentārie aizcietējumi ir saistīti ar iracionālu uzturu. Tas nozīme, ka pacients vai nu lieto rafinētu uzturu, kas nesatur šķiedrvielas vai nu ēd produktus, kuriem ir aizcietinoša darbība, respektīvi, tas ir stipra tēja, kakao, manna, risi, sarkanvīns, mellenes u.c. Šķiedrvielas, gan šķīstošas gan nešķīstošas, ir augļu, dārzeņu vai labības sastāvdaļa, ko organisms nav spējīgs sagremot. Šķīstošas šķiedras viegli šķist ūdenī un zarnas pārvēršas mīkstas želejveidā struktūrās. Nešķīstošas šķiedras aizceļo caur zarnām gandrīz neizmainītas. Šādas struktūras palīdz izvairīties no cietām sausām fekālijām, kurām ir grūti iziet. Mūsdienu cilvēki ēd pārāk daudz rafinētu un pārstrādātu ēdienu, no kuras naturālas šķiedras tika evakuētas. Nozīme ir arī dzeramajam ūdenim, jo, mainot dzīves vietu, dažreiz veseliem cilvēkiem rodas problēmas ar vēdera izeju. Uzņemtais šķidrums padara zarnu kustības mīkstākas un atvieglo fēču masas pārvietošanu.
Psihogēnie aizcietējumi parasti rodas, kad cilvēki ignorē vai apslāpē defekācijas tieksmi. Šāda situācija parasti pastāv cilvēkiem strādājot dažādas maiņās, komandējumos, ilgstošos ceļojumos, rītā steigā, antisanitāros apstākļos tualetēs; bērniem – spēļu laikā vai skolā, kautrības dēļ. Šāda prakse var novest pie pilnības defekācijas tieksmes nodzīšanas.
Diskinetiskie aizcietējumi rodas pie zarnu motorikas traucējumiem. Tie ir sastopami gan pie hipermotorām diskinezijām resnās zarnas nepropulsīvo segmentāro kustību paātrināšanas rezultātā, gan pie hipomotorām diskinezijām, kad notiek zarnas visu veidu kontrakciju samazināšanas.
Pie reflektoriem aizcietējumiem pieskaita defekācijas traucējumus, kas attīstās pie dažādām slimībām, pirmām kārtām – pie gremošanas trakta slimībām, respektīvi, pie čūlas slimības, kas norisinās ar hipersekrēciju, žultsakmeņu slimības, hroniska holecistīta, pankreatīta. Bieži aizcietējumi pavada iekaisīgas dzemdes un piedēkļu saslimšanas sievietēm un hronisks prostatīts – vīriešiem.
Pacientiem ar centrālās nervu sistēmas organiskām slimībām (mielīti, mielopātijas, audzēji u.c.) defekācijas centra, kas atrodas tiltā, bojājumu dēļ attīstās smagi aizcietējumi.
Hipodinamiskie aizcietējumi ir sastopami novājinātiem pacientiem, kas ilgstoši atrodas gultas režīmā, pie novājēšanas, vēderpreses trūcēm, daudzkārt dzemdējušām sievietēm, veciem cilvēkiem.
Proktogēnie aizcietējumi ir nosacīti ar anorektālās apvidus bojājumu: hemoroīdi, anālas fisuras, proktīts, paraproktīts, taisnās zarnas izkrišana u.c.
Ja rodas mehāniskie šķēršļi izkārnījumu masas virzīšanai, to sauc par mehāniskiem aizcietējumiem. Galvenais iemesls ir resnās zarnās audzēji. Šādi aizcietējumi nav atkarīgi no psihogēniem faktoriem un tos pavada sāpes vēderā, nespēks, novājēšana, anēmija, paātrināts eritrocītu grimšanas ātrums. Ja ir konstatētas šādas bīstamas pazīmes vai ja aizcietējums bez redzama iemesla sācies nesen (pēdējo 12 mēnešu laikā), īpaši pacientiem, kuri ir vecāki par 50 gadiem, jādomā par organiska rakstura slimības izraisītu aizcietējumu, un visos šajos gadījumos jāveic padziļināta iekšējo orgānu izmeklēšana. Citi cēloņi, kas varētu izsaukt šāda tipa aizcietējumus, ir resnās zarnās striktūras pēc čūlu sadzīšanas, starpzarnu fistulas, zarnas nospiešanas no ārpuses ar dzemdes vai piedēkļu audzējiem, saaugumu slimība.
Fēču aizturi var izsaukt arī sekojošie medikamenti: narkotiskas vielas, antidepresanti, sedatīvie līdzekļi, atropīns un citi holinolītiķi, miorelaksanti, ganglioblokatori, difenīns, MAO inhibitori, kalcija karbonāts, almagēls, dzelzs preparāti, kalcija kanālu blokatori, antikonvulsanti u.c.
Aizcietējumi arī attīstās pie šādām neiroloģiskām patoloģijām: izkaisīta skleroze, Parkinsona slimība, hroniska idiopātiska intestināla zarnu obstrukcija, insults, muguras smadzeņu bojājumi; metaboliskie un endokrīnie stāvokļi: hipotireoze, hiperparatireoze, hipokorticisms, cukura diabēts, urēmija; sistēmiskie traucējumi: amiloidoze, sistēmas sarkana vilkēde, skleroderma.
Ilgstoši aizcietējumi var komplicēties ar anālām fissurām, hemoroīdiem, paraproktītu, sekundāro kolītu, resnās zarnas divertikulozi, fēču akmeņu – koprolītu rašanas. Gados veciem pacientiem sasprindzināšana aizcietējumu laikā var novest līdz stenokardijai un asins izplūdumiem galvas smadzenēs. Nav izslēgta aizcietējumu loma resnās zarnās vēža attīstībā, respektīvi, uz koprostāzes fona var paaugstināties koncerogēnu substanču daudzums un palielinās kontakta laiks ar resnās zarnas gļotādu.
Kairinātas zarnas sindroms ir viens no sarežģītākajiem zarnu stāvokļiem sakarā ar savu nenoteiktu patofizioloģiju un diagnostikas testu trūkumu. Būtībā kairinātas zarnas sindroms ir hroniska saslimšana, kas atkārtojas, bet norit bez nopietnām sekām. Šīs patoloģijas gadījumā var būt zarnu spazmas, kas ietekmē to kustību.