Blogsuz blogu

Dr.Mārtiņš Purmalis | Vairogdziedzeris – organisma darbības regulētājs

Neliels tauriņam līdzīgais orgāns kakla priekšējā daļā sastāv no divām ar saikli jeb isthmus savienotām daivām. Kopā ar citiem iekšējās sekrēcijas dziedzeriem tas ietilpst endokrīnajā orgānu sistēmā, kas izstrādā bioloģiski aktīvas vielas – hormonus. Hormoni stimulē vielmaiņu šūnās un regulē katru procesu – elpošanu, gremošanu, miegu, kustības, kā arī iekšējo orgānu darbību. Galvenā vairogdziedzera funkcija ir nodrošināt normālu metabolismu (vielmaiņu) organismā. 

Ja vairogdziedzeris nestrādā, kā nākas
Ja pēkšņi sāk kristies svars, ir jāpārbauda vairogdziedzeris. Tāpat arī tad, ja ir sirds ritma traucējumi. Klasisks piemērs ir bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs, kurš 10 gadu cīnījās ar sirdsdarbības traucējumiem, bet viņa ārstiem neienāca prātā, ka vainīgs vairogdziedzeris. Nepareiza vairogdziedzera darbība izraisa asinsspiediena, vielmaiņas, palielināta un arī samazināta ķermeņa svara, sirds ritma problēmas, sievietēm – iespējams, arī menstruālā cikla traucējumus. Ārstu praksē novērots – cilvēks slimo ar depresiju, kas pēc būtības izrādās slimība, ko izraisījis izmainīts (pazemināts) vairogdziedzera izstrādāto hormonu līmenis asinīs. Vairogdziedzeris piedalās augšanas procesos. Vairogdziedzera hormonālā līmeņa skrīningam ārsti vispirms nosaka TSH (tireotropā hormona) līmeni asinīs. Ja konstatē novirzes no normas, pēc vajadzības veic papildu izmeklējumus un analīzes.

Simptomi, kas atklāj vairogdziedzera problēmas
Viens simptoms pats par sevi neļauj uzreiz diagnosticēt vairogdziedzera slimību esamību, jo dažādām slimību grupām tie var pārklāties. Tāpēc jāvērtē vairogdziedzera simptomi kopumā. Tie saistīti ar hormonālo disbalansu – pavājinātu vairogdziedzera funkciju (jeb hipotireozi) vai pastiprinātu vairogdziedzera funkciju (jeb hipertireozi). Hipotireozes galvenie simptomi ir apātija, nogurums, bezmiegs, svara pieaugums,  ādas sausums, rupja, aizsmakusi balss, var būt dzirdes pavājināšanās, atmiņas un jušanas traucējumi (parestēzijas). 
Hipertireozes simptomātiskās izpausmes ir pretējas – tremors (neapzinātas ķermeņa vai tā daļu (pirkstu, lūpu u. c.) svārstību kustības), uzbudināmība, nervozitāte, krišanās svarā, elpas trūkums, diareja (caureja), slikta dūša un vemšana, pastiprināta svīšana, menstruālā cikla traucējumi u. c.

Vairogdziedzera hormonu līmenis asinīs
Vairogdziedzera funkcija ir noteikti jāpārbauda, ja ir sirds ritma traucējumi, ja jauniem cilvēkiem bez iedzimtas sirds patoloģijas ir paātrināta sirdsdarbība (tahikardija) vai pārsitieni (ekstrasistolija), kurus pacienti izjūt kā sirds kūleņošanu. Obligāti jāpārbauda vairogdziedzera funkcija, ja ilgstoši lietoti jodsaturoši polivitamīni vai saskare ar ārējai lietošanai paradzētajiem līdzekļiel piemēram, joda tinktūra.

Ko nosaka vairogdziedzera hormonu analīzes
Kopējais trijodtironīns (T3) ir viens no deviņiem parametriem, ko nosaka vairogdziedzera analīžu panelī. Vielmaiņā, kas regulē audu elpošanas procesus, piedalās dažādi hormoni. Pirmais ir TSH, kas sūta no hormonālās regulācijas komandpunkta smadzenēs – hipofīzes – signālu vairogdziedzerim sākt ražot vairogdziedzera pamathormonu tiroksīnu T4. Tomēr tieši trijodtironīns (T3) izraisa visus galvenos vairogdziedzera hormonu efektus organismā. Tas galvenokārt (90%) rodas visā organismā, no T4 atšķeļot vienu no četriem joda atomiem, bet tikai 10% rodas vairogdziedzerī.
Serumā vairogdziedzera hormoni cirkulē, saistīti ar transporta olbaltumvielām, tā veidojot kopējo T3 un T4. Audos aktīvas ir tikai vairogdziedzera brīvās formas – brīvais T3 (FT3) un brīvais T4 (FT4). Tikai 0,3% no kopējā T3 ir brīvais T3. Organisma fukciju darbību vairāk uzrāda brīvais T3.
T3 koncentrācija ātri reaģē un mainās, kad ir akūta patoloģija, kas nav saistīta ar vairogdziedzeri (T3 sindroms). T3 sindroms novērojams infekcijas slimību pacientiem, urēmijas, miokarda infarkta pacientiem, kā arī pēc smagām operācijām. T3 sindroma pacientiem TSH un T4 koncentrācijas asinīs ir normas robežās.
Paaugstināts FT3 un FT4 līmenis ir hipertireozes (tireotoksikozes) gadījumā – kad vairogdziedzera darbība ir pastiprināta, kā rezultātā organismā veidojas paātrināta vielmaiņa; pazemināts – hipotireozes jeb pavājinātas funkcijas gadījumā, kā rezultātā 
vielmaiņa ir pazemināta. 

Vairogdziedzera sonogrāfija
Vairogdziedzera ultrasonogrāfija jāveic, ja ir sirds ritma traucējumi, ja palpējot sataustīts palielināts, neviendabīgs vairogdziedzeris vai arī vizuāli vērojama vairogdziedzera palielināšanās, ja ir vairogdziedzera hormonu novirzes no normas. Vairogdziedzera sonogrāfiju vēlams veikt vismaz reizi piecos gados, ja kādam ģimenē zināmas vairogdziedzera saslimšanas.

Vairogdziedzera elastogrāfija
Vairogdziedzera elastogrāfija ir ultrasonogrāfijas metode, kad ar ultraskaņas impulsu palīdzību, balstoties uz audu deformācijas spēju un elasticitātes īpašībām, nosaka vairogdziedzera audu elasticitāti (kvantitatīva metode) un šīs elasticitātes atšķirību veselos un bojātos audos (kvalitatīva metode). Zinot, kāds elastīgums raksturīgs normāliem veseliem vairogdziedzera audiem, elasticitātes izmaiņas ļauj noteikt dažādu patoloģiju esamību. Pašlaik izmanto divus elastogrāfijas veidus – bīdes elastogrāfiju (strain elastography) un šķērsviļņu elastogrāfiju (share-wave elastography). Bīdes elastogrāfijas pamatā ir audu mehāniska deformēšana ar US detektoru vai arī pasīva audu deformācija pie elpošanas kustībām. Šķērsviļņu elastogrāfijas gadījumā tiek ģenerēts speciāls ultraskaņas impulss (acoustic radiation force impulse), kas rada lokālu audu deformāciju interesējošā reģionā. Pamatojoties uz to, tiek noteikta audu elasticitāte un šīs elasticitātes attiecība starp veselajiem un patoloģijas skartajiem audiem. 
Pašlaik elastogrāfija vien neļauj izslēgt ļaundabīga procesa esamību. Tā ir tikai papildmetode, kas kopā ar ultrasonogrāfijas, laboratoro, histoliģisko izmeklējumu rezultātiem ļauj ārstam izvēlēties pareizu rīcības taktiku.

Ja vairogdziedzerī atrasti mezgli
Neatkarīgi no atrastā mezgla veida būtu nepieciešama endokrinologa konsultācija.  Endokrinologs var nozīmēt papildu izmeklējumus, ārstēšanu, tostarp operatīvu ārstēšanu vai mezgla ķīmisko/RF ablāciju (atdalīšanu), vai I 131 terapiju, vai tikai novērošanu dinamikā. Radiologs var tikai pateikt, ņemot vērā kritērijus, cik bieži nepieciešama sonogrāfiska kontrole. 
Mezglus iedala atbilstoši izmēram, ļaundabīguma (malignitātes) riskam un pēc funkcionālas aktivitātes (funkcionāli autonomi mezgli). Atbilstoši mainās ārstēšanas taktika. Tāpēc katrā gadījumā, diagnosticējot mezglus, nepieciešama vismaz pirmreizēja speciālista konsultācija, lai izlemtu, ko darīt tālāk.
Mezglus ultrasonogrāfiski iedala atbilstoši starptautiski pieņemtai TI RADS klasifikācijai. Ja mezgls ir neliels un ultrasonogrāfiski ar zemu malignitātes risku, tad šādam mezglam ir nepieciešama tikai novērošana dinamikā. Ja mezgls ir ar paaugstinātu malignitātes risku, tad nepieciešama FNAB (tievās adatas aspirācijas) biopsija, uz kuru parasti nosūta speciālists (endokrinologs), kurš vēlāk arī izlemj turpmāko taktiku.
Mezgla funkcionālo aktivitāti nosaka, veicot vairogdziedzera scintigrāfiju. Pēc funkcionālās aktivitātes mezglus iedala funkcionāli aktīvajos (tā sauktajos karstajos) un funkcionāli neaktīvajos (tā sauktajos aukstajos) mezglos. 
Ja mezgli rodas uz vairogdziedzera disfunkcijas fona (tireotoksikoze vai hipotireoze), tad ir nepieciešama tireotoksikozes medikamentoza terapija, kuru var nozīmēt endokrinologs, atsevišķos gadījumos ģimenes ārsts. Gadījumā, ja tireotoksikozi izraisa funkcionāli autonoms mezgls, nepieciešama radioaktīvā I 131 ārstēšana. Lēmumu par ārstēšanu pieņem onkoradiologs atbilstoši endokrinologa nosūtījumam. 

Vairogdziedzera onkoloģija
Vairogdziedzera vēža incidence pēdējos gados Eiropā ir augusi. Vislielākā tā pēdējos gados bijusi mūsu kaimiņvalstī Lietuvā. Tāpēc ir svarīga laikus veikta vairogdziedzera onkoloģisko saslimšanu diagnostika. Galvenā loma vairogdziedzera onkoloģijas diagnostikā ir tieši ultrasonogrāfijas metodei. Tāpēc vēlams vairogdziedzera ultrasonogrāfijas izmeklējumu veikt vismaz reizi piecos gados, kā arī pirms plānotas grūtniecības. Laikus diagnosticētiem vairogdziedzera vēžiem (izņemot nediferencēto vēzi) ir samērā laba prognoze. Piecu gadu dzīvildze šajā gadījumā ir >90%. Tāpēc svarīga ir savlaicīga novērošanās un onkosaslimšanas atklāšana. 

Vairogdziedzera operācija
Par operatīvu ķirurģisku ārstēšanu katrā konkrētajā gadījumā lemj speciālists kopā ar pacientu, apspriežot taktiku, ņemot vērā malignitātes risku, mezgla funkciju un lielumu, atsevišķos gadījumos – arī ņemot vērā sirds un asinsvadu patoloģiju.
Mazinvazīvu taktiku var tikt nozīmēt atsevišķu lielu vairogdziedzera cistu gadījumā -etanola ablācija un radiofrekvences ablācija. Etanola ablāciju veic izsūcot mezgla saturu un secīgi ievadot mezglā koncentrētu etilspirta šķīdumu – rezultātā mezgls saplok. Radiofrekvences ablācijas gadījumā mezglā ievada elektrodus, kas to uzkarsē ar radiofrekvences impulsu.