Traumatoloģija ortopēdija - plānveida ķirurģijae-pieraksts

Rīgas 1.slimnīcas pieredzējusie traumatologi ortopēdi veic kaulu un locītavu slimību ķirurģisku ārstēšanu:

  • reparatīvas operācijas pie lielo kaulu pseidartozēm,
  • pēdas locītavu artrodēzi,
  • Ahileja cīpslas plastiku,
  • artroskopisku ceļa, pleca, pēdas locītavu ārstēšanu, saistībā ar saišu, skrimšļu, menisku bojājumiem, locītavu nestabilitāti un mežģījumiem,
  • intraartikulāru tauku šūnu implantāciju.

Simptomi, kas liecina, ka nevajag atlikt vizīti pie traumatologa ortopēda:

  • sāpes locītavas miera stāvoklī vai pie slodzes,
  • kustību ierobežojums locītavā,
  • nestabilitāte locītavā,
  • locītavas krakšķēšana un pietūkums.

Ārstēšana sākas ar diagnostiku

Lai diagnosticētu locītavas traumu vai slimību, no pacienta tiek ievākta rūpīga anamnēze, veikta fizikālā un radioloģiskā izmeklēšana, lai pierādītu skrimšļu un saišu bojājumus - magnētiskās rezonanses izmeklējums. Rentgenogramma ļauj izvērtēt kaulu stāvokli, to attiecības un struktūru. Magnētiskās rezonanses attēlos var izvērtēt mīksto struktūru stāvokli ceļa locītavā. 
Rīgas 1.slimnīcā magnētiskās rezonanses izmeklējumu veic ar modernāko 3 teslu iekārtu, kas nodrošina augstas izšķirtspējas attēlus. Vairāk par MRT izmeklējumu:
 

DER ZINĀT, KAS IR:

Pleca locītāvu sāpju iemesli

 
Pleca cīpslu bojājumus un plīsumus visbiežāk izraisa traumas vai deģenerācija, jeb organisma novecošanās:
  • organismam novecojot, cīpslas zaudē elastību, kļūst vaļīgākas, tāpēc nereti notiek dažādas mikrotraumas, līdz cīpsla plīst,
  • saišu plīsumu var izraisīt kritiens vai sitiens, pēc kura vairs nevar pacelt roku. 
Sākotnēji var būt dažādas intensitātes sāpes, nakts sāpes, kustību ierobežojums un muskuļu vājums. Roku var pacelt, bet tai nav spēka, nav iespējams veikt tās pašas kustības, ko agrāk.
 
Ceļa locītava cilvēka dzīves laikā tiek pakļauta ļoti lielai slodzei, īpaši smaga fiziska darba veicējiem, sportistiem un pacientiem, kuru gūtās traumas ietekmē ceļa locītavas biomehāniku: lūzumi, skrimšļa bojājumi, saišu, menisku plīsumi un citas. 
 

Ceļa locītavu sāpju iemesli:

  • menisku bojājums - parasti traumas rezultātā,
  • menisku plīsums  - attīstās pakāpeniski, audi no slodzes ieplīst un sairst,
  • locītavas deformācija jeb artroze, kas ir deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība. Tai raksturīgas pārmaiņas locītavu virsmās, kas kļūst nelīdzenas, tiek bojāti arī meniski. 
  • artrozei progresējot, seko izmaiņas kaulos –  osteoartroze. Tā ir lēni progresējoša locītavu slimība, kurai raksturīgs visu locītavas struktūru bojājums, īpaši locītavas skrimšļa sadrupšana un jaunu kaula veidojumu (osteofītu) veidošanās, kas izraisa strukturālas un funkcionālas locītavu izmaiņas.

Artroskopija

 
Artroskopija ir mazinvazīva ķirurģiska ārstniecības metode, ar kuras palīdzību ārstē galvenokārt lielo locītavu saslimšanas – pleca, elkoņa, plaukstas, gūžas, ceļa un pēdas locītavas.
 
Artroskopijas operācijas  var veikt jebkurai locītavai,  visbiežāk tās pielieto plaukstas, elkoņa, plecu, gūžas, ceļa, pēdas locītavas problēmu diagnosticēšanai un ārstēšanai. Artroskopijas metodi visbiežāk pielieto šādu diagnožu gadījumos:
  • ceļa locītavas meniska vai skrimšļa bojājums,
  • ceļa locītavas krustenisko saišu plīsums,
  • sinovīts,
  • pleca locītavas rotatoru manžetes plīsums,
  • hronisks atdures sindroms,
  • SLAP bojājums,
  • ieraduma mežģījums,
  • kalcificējošs tendinīts,
  • pēdas locītavas - atslāņojošais osteohondrīts (OCD),
  • pēc traumas skrimšļa bojājumiem.
 

Artroskopiju izmanto:

  • diagnostiskos nolūkos, lai noteiktu locītavu sāpju, stīvuma, kustību ierobežojuma cēloni; konstatētu bojājumus, kā arī iekaisuma pakāpi, svešķermeņus, šķidrumu locītavā u.c.,
  • ķirurģiskai ārstēšanai, lai novērstu bojājumus, kā piemēram, menisku problēmas, sinovītu, ceļa kauliņa dislokāciju, skrimšļa bojājumus, saišu plīsumus, svešķermeņu izņemšanu, lūzumu fiksēšanai.
 
Artroskopijas laikā, caur 5 mm griezienu  locītavā ievada speciālu kameru (artroskopu). Caur otru, tikpat sīku griezienu, tiek ievadīti speciāli instrumenti, ar kuriem veic ķirurģiskas manipulācijas. Kā galvenā artroskopijas priekšrocība ir plašas manipulācijas iespējas locītavas dobumā un mazas pēcoperācijas rētas, jo nav nepieciešami lieli griezieni.
Artroskopiski veikta operācija ir ievērojami saudzīgāka par vaļēju pleca locītavas operāciju, atlabšanas periods ir salīdzinoši īss un nelielas pēcoperācijas rētas.
 
Pēc artroskopijas pacients var doties mājās tajā pat dienā vai nākamajā dienā, savukārt pēcoperācijas apskati un šuvju noņemšanu ārsts veic pēc 5 līdz 7 dienām pēc artroskopijas.
 

Osteoartrīts

jeb osteoartroze ir hroniska locītavu slimība, kas izpaužas galvenokārt pusmūža cilvēkiem, vecākiem par 50 gadiem, un izraisa pakāpenisku skrimšļa nodilšanu locītavā. Radītās pārmaiņas locītavā noved pie locītavas disfunkcijas un sāpēm. Visbiežāk osteoartrīts skar ceļa un gūžas locītavas. Osteoartrīts locītavās izpaužas kā pakāpeniska skrimšļa nodilšana, veidojoties erozijām un attīstoties kaulu sklerozei zem skrimšļa.
 

Osteoartrīta izpausmes

Agrīni un vieglas slimības gadījumā sāpes kustību laikā var būt epizodiskas, vēlāk un smagas slimības gadījumā, sāpes kļūst pastāvīgas.
Pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu ir sāpes celī un ap celi, kas parasti palielinās, nesot smagumus, un mazinās pēc atpūtas, ir raksturīgs rīta stīvums.
Gūžas locītavas osteoartrīts mēdz būt retāk nekā ceļa locītavas osteoartrīts, bet tam ir smagākas izpausmes. Sākotnēji klibošana var parādīties pēc ilgstošas staigāšanas, bet stabila klibošana saistīta ar kājas saīsināšanos (augšstilba kaula deformācijas/nodilšanas dēļ). Sāpes novēro cirkšņa rajonā un augšstilba priekšējā daļā, kā arī novērojams ir rīta stīvums.

 

Osteoartrīta attīstības riska faktori

Endogēnie jeb iekšējie faktori:
  • vecums – jo lielāks ir vecums, jo vairāk pieaug risks, ka attīstīsies osteoartrīts. Virs 65 gadiem 50% cilvēku un virs 75 gadiem 80% cilvēku var konstatēt osteoartrītu,
  • iedzimtība – ja kādam no radiniekiem ir bijis osteoartrīts, pastāv augsts risks, ka arī ģimenes locekļiem veidosies pārmaiņas locītavās,
  • dzimums – osteoartrītu biežāk novēro sievietēm, un ir tieša saistība ar menopauzes iestāšanos.
 

Eksogēnie jeb ārējās vides faktori:

  • traumas – dzīves laikā gūtās traumas vairākkārtīgi palielina risku osteoartrīta attīstībā,
  • paaugstināta slodze uz locītavām, piem. sports,
  • liekais svars – virssvars un aptaukošanās trīs reizes palielina osteoartrīta attīstības risku, izraisot locītavas struktūras nepareizu funkcionēšanu,
  • dzīvesveids – pierādīts, ka smēķēšana un alkohola lietošana izraisa vēl lielāku skrimšļa destrukciju un atbilstoši palielina arī sāpju simptomātiku. 
 

Meniska bojājums

Viena no biežāk bojātām mīkstajām intraartikulārajām struktūrām ceļa locītavā ir meniski. Menisku veido 1. tipa kolagēns, kas savukārt līdz 75% sastāv no ūdens. Meniski pie kaula stiprinās ar sarežģītu mazu saišu aparātu, kas nodrošina menisku mobilitāti jeb kustīgumu. Ceļa locītavā ir divi pusmēness formas meniski. Lielāks un mazāk kustīgs izvietots locītavas iekšpusē, mobilāks un pēc izmēra mazāks – locītavas ārpusē. Lielāka kustību amplitūda piemīt ārējam meniskam. Ņemot vērā, ka iekšējais menisks ir lielāks pēc laukuma un mazkustīgs, tas biežāk tiek bojāts – īpaši iekšējā meniska mugurējais rags.  
Meniski ir nozīmīgi locītavas orgāni ar ļoti būtiskām funkcijām. Tie stabilizē ceļa locītavu, sadala slodzi starp locītavu virsmām, palīdz pielāgot locītavas virsmas vienu otrai, piedalās sinoviālā šķidruma cirkulācijā ceļa locītavā. Cilvēka dzīves laikā mainoties mikroelementu attiecībām organismā, mainās arī menisku īpašības – tie izžūst un zaudē amortizācijas spējas.
 
Plīstot meniskam, celis visbiežāk pietūkst minimāli, taču var būt grūtības to saliekt. Meniska bojājums gandrīz vienmēr izraisa sinovītu. Jaunam cilvēkam meniska bojājumu rada tieša trauma, bet cilvēkam gados menisks var plīst deģeneratīvu izmaiņu rezultātā.
Mūsdienās meniski tiek operēti artroskopiski, operācijas laikā menisku var aplīdzināt, daļēji izoperēt (rezecēt) vai sašūt. Izšķirošs ir pacienta dzīvesveids, vecums, kā arī meniska bojājuma lokalizācijas un bojājuma veida. Pēc meniska operācijām rehabilitācijas periods ir salīdzinoši īss – vidēji 1–3 nedēļas, pacients var ātri atgriezties pie ierastā dzīves ritma.
 

Saišu bojājumi 

ir otrs biežākais iemesls akūtām sāpēm ceļa locītavā. Ekstraartikulārās saites jeb ārējā un iekšējā sānu saite atrodas ārpus ceļa locītavas. Ņemot vērā, ka iekšējā sānu saite ir biezāka un sastāv no divām daļām, kuras vienlaikus plīst reti, parasti iekšējās sānu saites bojājuma gadījumā izvēlas konservatīvu terapiju. Ķirurģiska ārstēšana ārējo sānu saišu plīsuma gadījumā biežāk tiek veikta jauniem un fiziski aktīviem cilvēkiem. 

Krustenisko saišu bojājumi 

Lielākās intraartikulāras saites ir priekšējā un mugurējā krustveida saite. Tās nodrošina rotācijas stabilitāti ceļa locītavā. Priekšējā krusteniskā saite plīst 5 reizes biežāk par mugurējo. Anatomiski abas saites ir labi apasiņotas, tāpēc šo struktūru bojājums parasti rada izteiktu hemartrozi (asinsizplūdums locītavas dobumā),dažu stundu laikā pēc traumas, pozitīvs nestabilitātes tests, ir kustību ierobežojumi sāpju dēļ. 
Ārstēšanu rekomendē sākt ar nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošanu, fizioterapiju (kustību izstrādei, muskuļu tonusam un spēkam) un fizikālām procedūrām tūskas un iekaisuma mazināšanai. Kad pāriet sāpes celī un iespējams veikt pilnu kustību amplitūdu, ārsts var plānot saišu rekonstrukciju. Šo operāciju veic artroskopiski, salīdzinot ar menisku operāciju, saišu rekonstrukcija ir tehniski sarežģītāka.
 

Ahilleja cīpslas bojājums

Cīpslas plīsums var rasties spontāni, tiešas traumas, paātrinājuma traumas vai pārstiepšanas rezultātā. Lai gan Ahilleja cīpslas plīsums parasti rodas sporta traumas rezultātā, histopatoloģiski lielākā daļā gadījumu pie cīpslu plīsumiem ir pārliecinošas deģenerācijas pazīmes, kas liecina, ka cīpslas plīsums ir cieši saistīts ar fonā esošu hronisku deģeneratīvu procesu. 
Ahilleja cīpsla ir lielākā cīpsla cilvēka ķermenī, visbiežāk tā plīst 30—40 gadus veciem vīriešiem, tā plīst 2—6 cm no piestiprināšanās vietas pie papēža kaula, tas saistāms ar cīpslas šķiedru gaitas īpatnībām, vietas hipovaskularitāti. Klīniski pacients sūdzas par vājumu potītes rajonā un nereti par pēkšņām, sitienam līdzīgām sāpēm. Hematoma, kas attīstās saites sastiepuma vai plīsuma dēļ, parasti lokalizējas ārējās potītes rajonā, kā arī iekšējās potītes rajonā.
Visbiežāk plīsums rodas vietā virs papēža, kur ir vismazāk asinsvadu. Parasti cīpsla pārtrūkst vadošajā kājā, ar kuru atsperamies kustībai. Cīpslai plīstot, cilvēks jūt trulas sāpes, nav iespējams paiet  neklibojot un pacelties pirkstgalos.
Visbiežāk šo traumu gūst jauni un aktīvi vīrieši, kuri ikdienā ir samērā mazkustīgi, taču reizi nedēļā pievēršas fiziskām aktivitātēm. Sievietes cieš tās, kuras bieži un ilgstoši nēsā augstpapēžu apavus, jo šādi Ahilleja cīpsla saīsinās. 
Ahilleja cīpslas plīsumu veicina nekvalitatīvi, iznēsāti apavi, kas zaudējuši stingrību un kam izdilis papēdis. Sportojot ļoti svarīgi ir piemēroti apavi, ja tie nav atbilstīgi izvēlētajām sporta nodarbībām, paātrinātas kustības un lēcieni var izraisīt cīpslas plīsumu.
 

Ahilleja cīpslas vājuma iemesli: 

  • asinsvadu sašaurināšanās smēķēšanas vai citu iemeslu, piemēram, cukura diabēta, dēļ, jo tad tajā mainās kolagēna struktūra,
  • liekais svars, jo katrs kilograms uz cīpslu spiež ar lielu spēku, 
  • nepareiza stāja, pārmaiņas celī vai pēdās.
 
Traumas gadījumā, cietušajai vietai jāpieliek auksta komprese vai ledus maisiņš audumā. Tūskas un asinsizplūduma mazināšanai var apsiet elastīgo saiti un jādodas pie traumatologa ortopēda.
 
SVARĪGI: plīsušo Ahilleja cīpslu parasti sašuj, to vēlams izdarīt 7–10 dienu laikā. 
 

Intraartikulāra tauku šūnu implantācija

 
Cilvēka organisma taukaudi satur reparatīvas šūnas, kas palīdz veicināt dziedinošu vidi, reaģējot uz audu bojājumiem.
Traumatologs ortopēds dr.Georgs Pelēcis, minimāli invazīvā veidā caur ādu savācot nelielu tauku daudzumu no pacienta  vēdera vidusdaļas, tos apstrādā Lipogems ierīcē, izskalojot piemaisījumus un toksīnus, injicē ārstēšanas vietā.
Viens no Lipogems ieguvumiem ir tas, ka tas notur visas īpašās šūnas taukos (ieskaitot adipocītus, cilmes šūnas, pericītus un citas šūnas), neapdraudot šūnu struktūru un funkcijas.
Šīs šūnas darbojas harmoniski, ļaujot ķermenim veicināt dziedināšanu dabiskā ceļā, rekonstruējot un aizstājot bojātos vai ievainotos audus.
 

STĀSTI PAR ĀRSTIEM:

Rīgas 1.slimnīcas traumatologs ortopēds Georgs Pelēcis nenogurst operējot: “Varu operēt 8 stundas dienā. Nenogurstu, man tas patīk, cītīgi strādāt, zinot, ko dari, jo esi sagatavojies operācijai… Daudz vairāk spēka prasa ambulatorā pieņemšana, kad pacientu plūsma ir ļoti liela. Pēc pieņemšanas dodos mājās un klusēju – esmu izrunājis visu dienas normu…” Vairāk par ārstu, kurš nostrādājis slimnīcā vairāk kā 20 gadus lasiet “Prožektora gaismā: ķirurgs Georgs Pelēcis”.