Proktologs ir ārsts, parasti ķirurgs, kas diagnosticē un ārstē visdažādākās resnās, taisnās zarnas un starpenes slimības, to vidū arī zarnu plīsumus, polipus, veidojumus, sastrutojumus un fistulas, kā arī ļaundabīgos veidojumus. 

Proktoloģiskā ārstēšana sastāv no diagnostikas, konservatīvās terapijas un ķirurģijas. Labs proktologs ieteiks: izdari visu, ko vari un proti, un, ja nekas nesanāk, tad operēsim.

Rīgas 1.slimnīcas proktologi – kolorektālie ķirurgi piedāvā plānveida proktoloģisko saslimšanu ārstēšanu veicot:

  • anālu un perianālu polipu un veidojumu rezekcijas,
  • dažādu veidojumu lipomu, papillomu, ateromu rezekciju,
  • anālu fisūru rezekcijas ar gļotādas plastiku,
  • anālu/perianālu/transsfikterisku fistulu drenējošas operācijas, rezekcijas ar gļotādas plastiku, fistulu eju aizpildīšana ar bioloģiskajiem materiāliem,
  • Karydakis (pilonidalo sinusu operācijas),
  • ODS (obstruktīvās defekacijas sindroma, rektoceles, resno zarnu invaginācijas, taisnās zarnas izkrišanas) diagnostika, konservatīva un ķirurģiska ārstēšana.
  • pararektālas fistulas, astes kaula epiteliālo ejas operācijas, izmantojot VIVOSTAT tehnoloģiju (fibrīna līme, kas bagātināta ar dzīšanu veicinošām šūnām),
  • HAL- RAR, LPS lāzeroperācijas, STARR, LONGO, Milligan-Morgan, Ferguson operācijas.

Sipmtomi, kas liecina ka nevajag atlikt vizīti pie proktologa:

  • asiņošana, asiņaini vai neskaidra rakstura izdalījumi anālās atveres rajonā vai no taisnās zarnas,
  • diskomforts, sāpes un nieze, kas var pastiprināties ilgstošas sēdēšanas vai sportošanas laikā,
  • sataustāmi veidojumi vai svešķermeņa sajūta anālās atveres rajonā,
  • vēdera izejas traucējumi, tai skaitā smērēšanās un fēču nesaturēšana.

Sāpīgi hemoroīdi ir pacientu biežākā sūdzība

Hemoroīdu jeb vēnu mezgliņu paplašinājumi vai iekaisums anālās atveres apvidū un taisnajā zarnā var piemeklēt jebkuru. Viens no galvenajiem hemoroīdu cēloņiem ir mazkustīgs dzīvesveids. Kustību trūkums un sēdēšana mīkstā sēdeklī veicina asinsrites palēnināšanos mazā iegurņa un taisnās zarnas vēnās, kā rezultātā sāk veidoties hemoroīdi. To rašanos sekmē arī stress, pārgurums, smagumu celšana, hroniski aizcietējumi, liekais svars, smēķēšana.
Hemoroīdi ir ikvienam cilvēkam, problēmas rodas tikai tad, kad tie kļūst lielāki:

  • I pakāpes hemoroīdi tiek ārstēti ar medikamentiem, 
  • II –IV pakāpes – ķirurģiski, veicot asinsvadu nosiešanu, lai pārtrauktu asins piekĮuvi hemoroidālajiem mezgliem,
  • hemoroīdu likvidēšanu (izgriešanu) pilnībā.

Ārstēšanas metodes izvēle parasti ir atkarīga no hemoroīdu lieluma, pēc operācijas brūces tiek sašūtas vai atstātas sadzīšanai. Jebkurā gadījumā, šīs brūces var būt Įoti sāpīgas. Pacientam jāārstējas slimnīcā no trīs līdz desmit dienām, un četras nedēĮas jāatrodas mājas režīmā.

Rīgas 1.slimnīcas pacientiem tiek piedāvāts alternatīvs saudzējošs un mazsāpīgs ārstēšanas veids – ātra, efektīva un praktiski nesāpīga hemoroīdu ārstēšanas sistēma HAL-RAR, kas apvieno hemoroīdu artēriju nosiešanu (Haemorrhoidal Artery Ligation) un rekto-anālo ārstēšanu (Recto Anal Repair):

  • bez audu izgriešanas un atvērtām brūcēm,
  • īss procedūras laiks – aptuveni 20 minūtes, to laikā pielietojot dažādus anestēzijas veidus. Asins apgāde hemoroīdam tiek pārtraukta, un spiediens uz to nekavējoties tiek samazināts,
  • tikai viena diena stacionārā,
  • ātrā atgriešanās ierastajās darba gaitās. Pēc dažām nedēļām, tie vairs nav pamanāmi, un nepatīkamie simptomi izzūd,
  • ļoti augsti efektivitātes rādītāji visā pasaulē. 

Hemoroīdu rašanos ietekmē arī cilvēka vecums, turklāt ar šo saslimšanu bieži saskaras ne tikai sēdošie ofisa darbinieki un šoferi, bet arī sievietes grūtniecības laikā. 

Par starpenes bojājumu, anālā sfinktera funkcionalitātes traucējumu vai citas pēcdzemdību traumu sekām uz sievietes veselības stāvokli menopauzes laikā, lasiet dr.Kaspara Snippes publikāciju  “Intīmās pēcdzemdību problēmas! Nesaturēšana, sāpes, diskomforts. Kā risināt?”
Šodien intīmās rekonstrukcijas iespējas ir plaši attīstītas. Proktologs Kaspars Snippe ir viens no nedaudziem speciālistiem Latvijā, kurš veic šāda veidā operācijas.

Iepriekš minētos simptomus parasti pacienti cenšas ārstēt ar bezrecepšu medikamentiem. Labāk ir savlaicīgi apmeklēt proktologu, jo ātrāk diagnosticējot saslimšanu, jo ātrāk un ar mazāk invazīvām metodēm to iespējams ārstēt, un mazākas būs gan tiešās ārstēšanās izmaksas, gan netiešie, ar slimošanu un darba nespēju saistītie izdevumi. 

SVARĪGI – aiz šķietami nekaitīgām pazīmēm var slēpties ne tikai hemoroidālā slimība, bet arī kas bīstamāks – iekaisīgas zarnu slimības vai zarnu vēzis, un tad savlaicīgai diagnostikai ir izšķiroša nozīme.

Iekaisīgas zarnu slimības 

IZS ir neatbilstoša organisma imūnatbildei pret ēdienu un gremošanas trakta normālajām baktērijām. Cilvēkiem, kuriem attīstās IZS, ir tāda ģenētiskā uzbūve, kuras dēļ šie cilvēki ir jutīgāki pret vides vai mikrobu faktoriem, kas var ierosināt slimību. Čūlains kolīts un Krona slimība izraisa zarnu trakta orgānu sieniņu iekaisumu, tāss ir hroniskas, multifaktoriālas, autoimūnas slimības ar augstu invaliditātes risku.

Krona slimība

Tā ir hroniska un bieži progresējoša slimība, kura var skart jebkuru gremošanas trakta daļu no mutes līdz anālajai atverei, lai gan visbiežāk iekaisums atrodams tievās zarnas beigās, resnās zarnas sākumā vai anālās atveres tuvumā. Slimība parasti sākas kā zarnu sieniņas erozijas, no kurām tālāk izveidojas nelielas čūlas, kas progresē līdz daudziem dažāda izmēra bojājumiem dažādās zarnu vietās ar zarnu sieniņas pietūkumu, un tam sekojošu zarnas sašaurināšanos. Krona slimības raksturīga atšķirība ir zarnu bojājumu fragmentārais raksturs, kad veseli gļotādas posmi mijas ar iekaisušiem. KS visbiežāk tiek diagnosticēta pacientiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem

Krona slimības simptomi ir:

  • sāpes vēderā, 
  • nepārejoša caureja,
  • svara zudums, 
  • čūlas mutē, 
  • samazināta apetīte, 
  • drudzis un svīšana naktī,
  • pastāvīgs nogurums, 
  • mazasinība jeb anēmija, 
  • nepietiekamu uztura uzņemšana, kas ilgtermiņā izraisa novājēšanu, iekaisumu, sāpes locītavās, ādas bojājumus un tūsku acīs vai aknās.

Ja slimību neārstē, vairākumam pacientu ar KS novērojami aktīvas slimības periodi (recidīvi), kas mijas ar periodiem, kad slimība ir mazāk aktīva (remisija). Atkārtoti recidīvi var veicināt rētaudu veidošanos, kas var radīt zarnu nosprostojumu un kā dēļ, iespējams, jāveic operācija. Turklāt dziļas čūlas var izspiesties cauri zarnu sieniņai, radot iekaisumu zarnām blakus esošajos audos. Ja šādā vietā izveidojas sastrutojums, to sauc par abscesu. Ja šie abscesi veidojas tuvu anālajai atverei, tie var atvērties uz ādas virsmas ar ejām, kas tiek dēvētas par fistulām. Laika gaitā 50% KS pacientu nekontrolēta iekaisuma dēļ veidosies fistulas vai zarnu striktūras. Lai tās ārstētu, bieži jāveic ķirurģiska zarnas izgriešana. Tomēr pēc operācijas slimība bieži atkārtojas, radot progresējošu zarnu funkcionēšanas zudumu un invaliditāti. Šo iemeslu dēļ ir ļoti svarīgi slimību sākt ārstēt iespējami agri, kad ir daudz vieglāk kontrolēt to, mazināt slimības izpausmes un novērst komplikācijas.
Operācija parasti tiek veikta tiem KS pacientiem, kuriem ir smagas komplikācijas. Kopumā ķirurgs cenšas izņemt pēc iespējas mazāk zarnu, jo ķirurģiskā operācija neārstē slimību, tikai tās izraisītās sekas un komplikācijas. 

Biežāk sastopamās procedūras: 

  • rezekcija un anastomoze: tiek izņemta slimības skartā zarnu daļa, un veselīgie gali tiek savienoti atkārtoti (anastomoze). Tomēr slimība bieži atkārtojas anastomozes vietas tuvumā, 
  • striktūru plastija: procedūras laikā atver sašaurinājumu un maina tā formu, neizņemot nevienu zarnu daļu, 
  • perianāla drenāža: griezuma vietā atstāj drenu, lai veicinātu strutu drenāžu, kamēr uzsāk medikamentozu terapiju un antibiotikas.

Čūlains kolīts

Čūlaina kolīta biežāk sastopamie simptomi:

  • nepatīkamas sajūtas vēdera rajonā,
  • asiņaina caureja ar gļotām vai bez tām,
  • rektāla asiņošana, 
  • tenesmi (steidzama vajadzība iztukšot zarnas, pat ja tās ir tukšas), 
  • svara zudums, slikta dūša, apetītes zudums, drudzis un nogurums.

Pacientiem ar smagu iekaisumu iespējamas akūtas slimības komplikācijas, piemēram, pēkšņa asiņošana, strauja resnās zarnas izplešanās un zarnas plīsums.

Pacientiem ar ČK novērojama simptomu uzliesmošana, kas mijas ar periodiem bez simptomiem. ČK uzliesmojumi var parādīties pēkšņi un smagi, līdz pat iespējamai hospitalizācijai, lai intravenozi saņemtu zāles. Pacientiem, kuriem slimību nevar kontrolēt, dažkārt jāveic operācija, lai izņemtu visu resno zarnu. Šādiem pacientiem tiek izveidota stoma – mākslīga atvere, kas savieno zarnu traktu ar vēdera priekšējo sienu, kas nodrošina zarnu satura iztukšošanu maisā, kas ārpus organisma piestiprināts stomai. Tas bieži ir īslaicīgs pasākums 6-12 mēnešiem ilgi, un vēlāk zarnu var atkārtoti savienot, izveidojot rezervuāru vai maisu no tievās zarnas gala, un atjaunot zarnu iztukšošanos caur anālo atveri, kas gan tad parasti noris biežāk  – 4 līdz 6 reizes dienā. Dažiem pacientiem ar stomu jāsadzīvo visu atlikušo mūžu.

Biežāk sastopamās ķirurģiskās procedūras:

  • totāla proktokolektomija ar ileostomu: izņem visu resno zarnu, kā arī taisno zarnu un anālo kanālu. Tad tievās zarnas galu izvada cauri atverei vēdera sienā, izveidojot stomu jeb ileostomu. Lai savāktu gremošanas atkritumus, stomai pievieno maināmu, ārēju maisu. 
  • Daļēji totāla kolektomija un līkumainās zarnas maisa anāla anastomoze (IPAA jeb maisa operācija): izņem visu resno un taisno zarnu, bet saglabā anālo atveri. Tad ar tievās zarnas galu izveido maisu, ko pievieno pie anālās atveres. Bieži izveido īslaicīgu stomu, lai novirzītu gremošanas atkritumu plūsmu un sadziedētu maisu.

SVARĪGI: lai pacients saprot ārstēšanas mērķus un piekrīt tiem, lai pacients jūtas, ka viņam ir sava loma medicīnisku lēmumu pieņemšanā, un turpina lietot viņam noteikto ārstēšanu. Ārstam ir jāizskaidro pacientam, ka būs jāturpina lietot medikamenti, lai dzīvotu bez simptomiem un turpinātu kontrolēt iekaisumu. 
SVARĪGI: lai pacientiem par ārstēšanu būtu reālistiskas cerības.