Rīgas 1.slimnīcas Sāpju centrā pacientam iespējams operatīvi nonākt pie speciālistiem, kuri palīdzēs atbrīvoties vai atvieglot sāpes. Pacientus pieņem Anestezioloģijas, intensīvās terapijas un sāpju klīnikas algologi, anesteziologi reanimatologi. 

Algoloģiju nosacīti var iedalīt invazīvajā un neinvazīvajā. Neivazīvā algoloģija izmanto, piemēram, manuālo un medikamentozo terapiju, bet invazīvajā algoloģijā, Sāpju centra dienas stacionāra apstākļos, tiek veiktas dažādas blokādes – injekcijas ultrasonoskopijas  vai fluoroskopijas kontrolē.

BLOKĀDES NEPIECIEŠAMĪBU ALGOLOGS NOSAKA KONSULTĀCIJAS LAIKĀ, PAMATOJOTIES UZ IZMEKLĒJUMIEM UN PACIENTU SŪDZĪBĀM.

SĀPĒM IR 3 IEDARBĪBU LĪMEŅI, KAS PIERĀDA SĀPJU MULTIMODĀLO JEB DAŽĀDO DABU:

  • muskulārais līmenis – ar to problēmas parasti sākas,
  • bojājuma līmenis – neatgriezenisku seku līmenis, kad rodas bojājums kaulu un locītavu sistēmā,
  • psihes līmenis – kontrolējošais, do­mi­nējošais, sāpes uztverošais līmenis, kas pievienojas, sāpēm pastāvot ilgāku laiku, bet var būt arī sāpju iemesls.

Visi līmeņi atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā, un izmaiņas kādā no šiem lī­me­ņiem rada izmaiņas arī pārējos. Katram pacientam ir savs individuāls sāpju veidošanās modelis.

SĀPES VAR BŪT 

akūtas – līdz 3 mēnešiem, ar konservatīvas  ārstēšanas iespējām

  • pēcoperācijas sāpes,
  • pēc traumas, apdegumiem,
  • jebkura orgāna akūta saslimšana.

Ja slimības process ilgāks par 3 mēnešiem, tad tās ir hroniskas sāpes:

  • muguras, galvassāpes,
  • neiropātiskas sāpes,
  • miofasciālās sāpes un locītavu sāpes,
  • viscerālās sāpes,
  • onkoloģiskas sāpes.

INDIKĀCIJAS BLOKĀDĒM:

  • radikulāras sāpes,
  • fasešu locītavu sāpes,
  • sakroileāla locītavu sāpes
  • neiropātiskas sāpes,
  • diskogēnas sāpes,
  • Dg. rokas vai pleca sāpēm,
  • Herpes zoster, neirīti, neoplāzijas sāpes,
  • pleca un rokas simpātiskā distrofija,
  • var veikt izolētiem nerviem,
  • stāvoklī pēc locītavu. endoprotezēšanas operācijas,
  • stāvoklī pēc diskektomijām u.c.

Visas blokādes ir ārstnieciskas – blokādes laikā medikaments (hormons, lokāls anestētiķis) tiek ievadīts iekaisušā nerva rajonā, līdz ar to samazinās iekaisums un kā sekas tam arī sāpes.

Pieejamas valsts apmaksātas blokādes hronisku muguras sāpju, muskuļu un locītavu sāpju gadījumos.
Pacientam ar sāpēm, saņemot ģimenes ārsta vai ārsta speciālista nosūtījumu uz Rīgas 1.slimnīcas Sāpju centra dienas stacionāru, iespējams saņemt blokādi par valsts noteikto pacienta iemaksu.

SVARĪGI: Ja sāpes kļūst hroniskas un tad sāp nevis tā vieta, kas ir slima, bet sāpju sajūta rodas galvas smadzenēs un nervu pārv

ades ceļos. Nerviem un galvas smadzeņu struktūrām piemīt tāda kā sāpju atmiņa, kas var interpretēt parastu sajūtu kā sāpes. Tā gadās bieži, un tad vairs nav cēloņa, ir tikai sāpes, turklāt tikpat reālas kā tās, kuras izraisa bojājums.

Sāpes kļūst hroniskas, ja tās turpinās vairāk nekā trīs mēnešus. Akūtas sāpes signalizē mums par kādu bojājumu vai problēmu mūsu organismā, bet hroniskās sāpes mēdz nereaģēt uz ārstēšanu. 

Hroniskās sāpes ietekmē vairāki faktori, proti, psiholoģiskie, uzvedības un sociālie.  Parasti rodas arī problēmas attiecībās ar tuviniekiem un profesionālajā jomā. Turklāt hroniskām sāpēm var būt vesela virkne pavadošo problēmu, kā piemēram, miega traucējumi, depresija, bezpalīdzības sajūta un trauksme, dusmas un agresija.

Latvijā 19% jeb katrs 5.pieaugušais cieš no hroniskām sāpēm, biežākās ir sāpes muguras lejasdaļā.

DER ZINĀT, KAS IR:

HRONISKAS MUGURAS SĀPES

Muguras sāpes ir nespecifiskas sāpes. Tas nozīmē, ka sāpes izraisa virkne dažādu faktoru, kas katrs par sevi nespētu izraisīt sāpes – tikai identificējot visus nozīmīgākos faktorus un novēršot tos, ir iespējams palīdzēt pacientam.

SPECIFISKĀS MUGURAS SĀPES IR

  • iekaisumi,
  • audzēji,
  • osteoporotiski lūzumi,
  • atkārtotas neveiksmīgas muguras operācijas,
  • radikulopātijas.

MUGURAS SĀPJU VEIDOŠANĀS UN PASTĀVĒŠANAS PROCESI

  • visbiežāk attīstās muskuļu disbalanss, ko izraisa muskulatūras pārslodzes ikdienā. Svarīgs papildfaktors ir fizisko nodarbību deficīts – slikta muskulatūras trenētība. Nozīmīga vieta disbalansa attīstībā un dekompensācijā var būt dažādiem psihosociāliem faktoriem, kas ar stresa starpniecību transformējas ilgstošā muskulatūras sasprindzinājumā,
  • ilgstošs muskulatūras sasprindzinājums ir saistīts ar audu izturības samazināšanos, distrofiski deģeneratīvu izmaiņu veidošanos. Ilgstoši saspringtā muskulī veidojas miogeložu mezgli (jeb savilkti muskuļu šķiedru kamoliņi, kas vairs nespēj atbrīvoties). Sākotnēji tie ir «snaudoši» un sāpīgi, tikai tiem mērķtiecīgi uzspiežot, bet pie nelielas papildu slodzes mezgliņš sāk sāpēt, un sāpes izstaro dažādās, t. sk. pa­visam attālās ķermeņa vietās,
  • ar pirmo sāpju pastāvēšanas dienu sākas izmaiņas visā nociceptīvajā sistēmā,
  • stress, pārgurums, kas vispirms rada mediatoru disfunkciju un vēlāk arī depresiju ar serotonīna un noradrenalīna deficītu centrālajā nervu sistēmā. Depresīviem pacientiem viena no vadošajām sūdzībām, ar kurām tie dodas pie ārsta, ir sāpes muguras lejasdaļā.

 MUGURAS SĀPJU KLASIFIKĀCIJA

  • mugurkaula struktūru deģeneratīvo pārmaiņu un muskuļu disbalansa izraisītas sāpes (spondiloartroze, fasešu locītavu sindroms, sakroileakālo locītavu sindroms),
  • specifiskas muguras sāpes (osteoporoze, audzēji, spinālas infekcijas, traumatiski bojājumi u.c.),
  • muguras sāpes ar nervu sistēmas bojājumu (radikulīti un radikulopātijas),
  • atstarotas viscerālas muguras sāpes.

HRONISKAS SĀPES MAZAJĀ IEGURNĪ

sastopamas apmēram 15 % sieviešu reproduktīvajā vecumā visā pasaulē. Saskaņā ar literatūras avotiem, apmēram 26 % sieviešu vēršas pie ginekologa ar sūdzībām par sāpēm mazajā iegurnī. Vīriešiem biežākie iemesli sāpēm iegurnī ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija. Vairāk lasiet autoru kolektīva publikāciju Hroniskas iegurņa sāpes. Diferenciāldiagnostika un ārstēšanas iespējas”

PSIHOLOĢISKĀ TERAPIJA – SĀKOT SĀPJU PACIENTA ĀRSTĒŠANU, NEPIECIEŠAMS:

  • veikt sāpju biopsihosociālā modeļa izskaidrošanu,
  • terapijas mērķis ir reāli iespējamu mērķu noteikšana,
  • pacienta paša lomas apzināšanās sāpju veidošanās un aktīva līdzdarbība kompleksas ārstēšanās procesā,
  • ārsts kā atbalstītājs un virzītājs ārstēšanas procesā.

Izskaidrojot pacientam viņa sāpju iemeslus, mazinās pacienta bailes, panika, neziņa par notiekošo. Izprotot savas saslimšanas iemeslus, pacients ir gatavs vairāk sadarboties aktīvu terapijas metožu pielietošanai, kas dažkārt ir pietiekami sāpju ievērojamai samazināšanai vai pat izzušanai.

CILVĒKIEM AR HRONISKĀM SĀPĒM SVARĪGI: 

  • ievērot dienas režīmu,
  • uzturēt regulāru optimālu fizisko aktivitāti,
  • ievērot miega higiēnu,
  • lietot relaksācijas un elpošanas vingrinājumus,
  • uzturēt komunikāciju ar ģimeni, draugiem, kolēģiem u. c.