Vairogdziedzera punkcijas biopsijae-pieraksts

Vairogdziedzera mezgli ir izplatīta slimība. Pacientiem, kam nav bijis klīnisko simptomu, ar ultrasonogrāfijas (USG) palīdzību vairogdziedzera mezgli tiek atklāti 20–76% gadījumu. Pieaugot ultrasonogrāfijas aparātu izšķirtspējai un izmeklējumu pieejamībai vairogdziedzera mezglus atrod aizvien biežāk un aizvien mazākus. Vairumā gadījumu mezgli ir nekaitīgi, nerada pacienta veselības traucējumus.  Ļaundabīgi vairogdziedzera mezgli populācijā ir vidēji 5–10% gadījumu.

Vairogdziedzera mezglu laboratorās un instrumentālās izmeklēšanas pamatmērķis ir malignitātes riska un apkārtējo struktūru izmaiņu izvērtējums, lai noteiktu ķirurģiskas ārstēšanas nepieciešamību.

USG indicē, ja ir laboratoras norādes par vairogdziedzera saslimšanu vai ir zināmi malignitātes  (maligns – ļaundabīgs, tāds, kas apdraud dzīvību)  riska faktori. USG sniedz informāciju par vairogdziedzera:

  • mezglu skaitu,
  • to lokalizāciju un tilpumu (nepieciešami garuma, platuma un dziļuma mērījumi),
  • kakla limfmezgliem. 

USG izmeklējuma galvenais mērķis ir atšķirt mezglus, kam nepieciešama tālāka izmeklēšana un, iespējams, ārstēšana, no tiem, kas jānovēro, vai kam nav klīniskas nozīmes un kuri tādēļ jāliek mierā. Mezgliem, kam nepieciešama tālāka izmeklēšana, bieži tā ir USG vadīta punkcija ar aspirācijas biopsiju, kas ir galvenā vairogdziedzera vēža diagnostikas metode.

Ļaundabīgas pārmaiņas var izraisīt vēža attīstību, tāpēc šūnu citoloģiskajām analīzēm var būt būtiska nozīme pareizas diagnozes noteikšanā un tālākās ārstēšanas izvēlē. Lai iegūtu šūnu paraugus analīzēm, ārsts radiologs, ultrasonogrāfijas kontrolē veic vairogdziedzera punkcijas biopsiju.

Rīgas 1.slimnīca piedāvā vairogdziedzera punkcijas biopsiju

Vairogdziedzera mezgli pacientiem klīniskus simptomus lielākoties nerada, jo tie ir maza izmēra un bieži tiek atklāti nejauši, Ja vairogdziedzera mezgli ir lieli, tie var radīt kosmētisku defektu vai apkārtējo audu mehāniskas kompresijas simptomus, piemēram, klepu vai elpas trūkumu guļus uz muguras, balss tembra izmaiņas, balss zudumu, var būt acs plakstiņa noslīdējums, zīlītes sašaurinājums un acs ābola padziļināšanās. Iespējama pat zematslēgas kaula vai augšējās dobās vēnas kompresija, radot sejas sārtumu un pietūkumu, kas pastiprinās, pacientam paceļot abas rokas vertikāli uz augšu.

Nosakot indikācijas vairogdziedzera punkcijas biopsijai ir jāņem vērā arī paredzamā ārstēšanas taktika. Informācija par vairogdziedzera mezgla morfoloģisko dabu ir būtisks, bet ne vienīgais faktors pacienta ārstēšanas taktikas noteikšanai. Lemjot par aktīvu (t.i. ķirurģisku) vai pasīvu (medikamentoza ārstēšana vai novērošana) taktiku jāņem vērā:

  • vairogdziedzera mezgla izmēri,
  • augšanas ātrums,
  • funkcionālais stāvoklis,
  • pacienta vecums, dzimums,
  • sūdzības, citas slimības un citi faktori.

Virknē gadījumu vairogdziedzera mezgla daba nebūs galvenais pacienta slimības prognozi nosakošais apstāklis. Piemēram, gados vecākam pacientam ar nopietnām sirds vai citu orgānu slimībām, nejauši atrasts neliels mezgls vairogdziedzerī nenoteiks viņa ārstēšanu un dzīvildzi arī tad, ja tas būs maligns. Savukārt bērniem vai jaunākiem cilvēkiem malignitātes atklāšana mezglā būs stingra indikācija aktīvai ārstēšanai.

Vairogdziedzera punkcijas biopsija ir invazīva procedūra, tā tiek lokāli atsāpināta. 

Par vairogdziedzera punkcijas biopsijas nepieciešamību lemj pacienta ārstējošais ārsts, balstoties savās zināšanās un pieredzē un ņemot vērā pacienta anamnēzi, klīnisko atradi, laboratoro, radioloģisko un citu izmeklējumu rezultātus.