Audiometrijae-pieraksts

Otorinolaringoloģijai izdala apakšspecialitātes, kādā veidā diagnosticē ausu, kakla un deguna funkcijas slimības laikā. Viena no tām ir audioloģija, kas pēta dzirdes funkciju.

Audiometrija ir dzirdes pārbaude ar elektroakustisku aparatūru lai noteiktu dzirdamības slieksni.

Veicot audiogrammu, nosaka dzirdes slieksni dažādās frekvencēs. Audiogrammu parasti veic konsultācijas pie otolaringologa laikā, tā ir ātra un nesāpīga metode. Tā grafiski parāda, kā pacients reaģē uz kalibrētu skaņu sēriju, ko rada audiometrs.

Veicot audiogrammu, tiek izmantotas divu veidu austiņas – vienas tiek uzliktas uz ausīm, tās parāda mūsu ikdienas parasto dzirdi, jo skaņa iet caur auss eju, bungplēvīti, dzirdes kauliņiem, līdz sasniedz iekšējo ausi un iesvārsta tur esošo perilimfu un endolimfu, bet otra veida austiņas tiek uzliktas uz galvaskausa kaula aiz auss – tā skaņa caur kaulu uzreiz nonāk iekšējā ausī un izraisa perilimfas un endolimfas svārstības. Ja dzirdamība caur austiņām, kas ir uz kaula, ir izteikti labāka nekā caur parastajām, jādomā, ka dzirdes pasliktināšanās iemesls ir ārējā ausī vai vidusausī.

Audiogrammā caur abu veidu austiņām cilvēkam tiek atskaņotas skaņas noteiktā frekvencē un skaļumā. Cilvēks spiež signālpogu, kad skaņu sāk dzirdēt, –tā tiek noteikts skaņas slieksnis – klusākā skaņa, kādu var sadzirdēt.

Audiogramma parāda vai cilvēkam ir dzirdes traucējumi, ja ir, tad kurā ausī, kuru skaņu uztvere ir traucēta un vai iemesls ir iekšējās auss bojājums (sensori neirāla vājdzirdība) vai arī ārējās auss/vidusauss bojājums (konduktīva vājdzirdība). Pēc dzirdes traucējumu diagnostikas tiek ieteikta ārstēšana vai arī dzirdes palīglīdzekļu (dzirdes aparātu) lietošana.

Izmeklējuma galvenais mērķis ir noteikt dzirdes sliekšņus pie atšķirīgām frekvencēm. Dzirdes slieksnis attiecas uz frekvences zemāko decibelu līmeni, kas nepieciešams, lai pacients reaģētu, t.i., zemāko skaņu, ko spēj dzirdēt. Pārbaudāmo frekvenču diapazons ir aptver cilvēka runas frekvences un tas ir robežās no 250 Hz (zema frekvence) līdz 8000 Hz (augsta frekvence). 

Dzirdes zudums var būt:

  • Sensori neirāls

tas nozīmē, ka dzirdes zuduma cēlonis ir iekšējās auss bojājums (auss gliemezis vai nervu šķiedras). Parasti tas attiecas uz dzirdes zudumu, kas saistīts ar vecumu un tiek klasificēts kā pastāvīgs un neatgriezenisks dzirdes zudums. Lai kompensētu dzirdes traucējumus, bieži vien ir nepieciešami  dzirdes aparāti.

  • Konduktīvs

dzirdes zaudējums attiecas uz dzirdes zudumu, ko izraisa vidusauss vai ārējās auss saslimšana (piemēram, bungādiņas plīsums vai vidusauss infekcija). Konduktīvais dzirdes zudums visbiežāk ir īslaicīgs.

  • Jaukta tipa dzirdes zudums var būt gan ar konduktīvo, gan ar sensoneirālo elementu kombināciju (piem., pacientam ar vecumu saistītiem dzirdes traucējumiem,  konstatēts bungādiņas plīsums).

Audiogramma ir labs līdzeklis, ar kura palīdzību iespējams saprast  pacienta dzirdes grūtības. Dzirdes zudums, it sevišķi vecāka gada gājuma pacientiem, var pakāpeniski pieaugt. Laika gaitā veicot audiogrammas var sekot līdzi izmaiņām, lai ārsts otolaringologs varētu ieteikt labākos iespējamos dzirdes kompensēšanas mehānismus.